8. Ekonomika un morāle.
Ekonomikas un morāles attiecībās tradicionāli iezīmējas divi atšķirīgi viedokļi. Pirmais ir saistīts ar liberālo ekonomisko teoriju, kas sasaucas ar utilitārisma mācību, un akcentē ekonomiskās dzīves saistību ar ētisko. Šo virzienu sauc arī par attieksmju tradīciju, kad ekonomiskie jautājumi tiek aplūkoti plašā sociāla skatījumā, ieskaitot politiku, tiesības. Ekonomiskai kārtībai jāveicina daudzveidīga individuālās brīvības attīstība, lai pastāvētu dabiskās brīvības kārtība. Personiskās intereses, konkurence, kas nav pretrunā ar taisnīgumu, veicina arī kopīgā labuma sasniegšanu.
Otro tradīciju, ko pārstāv Deivids Rikardo (1772-1823) un daudzi citiekonomisti, amerikāņu ekonomists in filozofs Amartija Sens nosauc par inženieru tradīciju, jo ekonomiskā teorija tiek saistīta ar tehniskām problēmām, ar efektīvāku ekonomisko mērķu īstenošanu, ar racionālu rīcību, norobežojoties no vērtību un ētisko jautājumu risināšanas. Neskatoties uz šī viedokļa zināmu pārsvaru, pēdējās desmitgadēs tomēr aizvien vairāk tiek atzīts, ka plašākā un perspektīvā skatījumā ekonomika nevar veiksmīgi attīstīties, ignorējot morāli. Ekonomika kļūst ražīgāka, ja maksimāli tiks ievēroti ētiskie principi. Ne tikai ekoloģisko, bet arī ekonomisko krīžu cēloņi ir morālie faktori. Grūti atrast tādu ekonomisku jautājumu, kas nebūtu saistīts ar morāli. Darbs un bezdarbs, darba darīšana, alga, īpašums, budžeta sadale, darba ražīgums, profesionalitāte, pārdevēja un pircēja attiecības un tamlīdzīgas problēmas cieši savijas ar taisnīguma, pienākuma, personības attīstības, brīvības, tiesību, atbildības, sirdsapziņas, goda un cieņas, dzīves jēgas jautājumiem. Svarīgi ir arī atzīmēt, ka morāles sākotne ir cieši saistīta ar ekonomiku. Jēdziens labums kā vispārsocioloģiska un ekonomiska kategorija ir tā, no kuras izriet jēdziens labais kā ētiska kategorija.
…