1.Tiesību jēdziens un sistēma.
I.)Tiesības plašākā nozīmē ietver noteiktu sabiedrībā pastāvošo kārtību, kas tiek nodrošināta ar sabiedrības varas pārstāvju speciāli noteiktām piespiedu un ierobežojošām normām, tātad tās ietver valsts pārstāvētas visas sabiedrības attiecības ar konkrētu cilvēku – indivīdu. 1. profesionālā tiesību izpratne jeb objektīvajā nozīmē (uzvedības normu kopums, ko noteikusi valsts). Ar tiesību palīdzību tiek noteiktas indivīda brīvības robežas līdz ar tā pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā morāles normu un uz paražu pamata iedibinātās kārtības ietvaros. Šīs tiesību jēdziens atspoguļo tiesības tā saucamajā 2.Parastā izpratne - Subjektīvajā nozīmē – tiesības ir konkrētas personas ar likumiem noteiktās iespējas un brīvības pretstatā pienākumiem (tiesības, kas pieder konkrētam subjektam, un viņš ar tām var brīvi rīkoties citām personām neiejaucoties). 3.doktrinālā izpratne – balstās uz tiesību sintētisko definīciju, t.i., tiesības ir konkrētā sabiedrībā atzītais taisnības un brīvības normatīvu kopums, kas regulē personu brīvās gribas cīņu un saskaņošanu viņu savstarpējā attiecībās.
Tiesības, kuras noteiktas ar likumiem (pozitīvās tiesības), ir valsts varas likumos ietvertas normas, kas faktiski nevis dod katram cilvēkam ko vairāk (vairāk tiesību, brīvību vai iespēju), bet, tieši otrādi, ierobežo cilvēka brīvības atbilstoši sabiedrības vajadzībām un interesēm. Šādas tiesības ietver sevī gan tiesības to šaurākā nozīmē, gan vienlaikus arī pienākumus un atbildību par pienākumu nepildīšanu.
Tiesības var formulēt arī kā vienas personas tiesības prasīt no otras personas konkrētu uzvedību vai attieksmi un kā otras personas pienākumu izpildīt vai atturēties no kādas darbības. Sabiedrībā pastāvošās tiesības būtībā veidojas no katra indivīda atsevišķajām tiesībām kā tiesību kopums. Parasti tas tiek pieņemts konkrētās sabiedrības vairākuma interesēs. Tiesības ir vispārobligāto uzvedības normu sistēma, ko noteicis sabiedrības vairākums (demokrātiskās valstīs) vai ekonomiski spēcīgākās cilvēku grupas (nedemokrātiskās valstīs).
Tiesības raksturo šādas iezīmes:
1.tās izsaka sabiedrības(valsts varas) gribu;
2.to demokrātiskumu un raksturu nosaka valdošās ekonomiskās attiecības;
3.tās pastāv kā noteiktas vispārobligātas uzvedības normas;
4.tās veido noteiktu tiesību normu sistēmu.
Tiesību pastāvēšanas mērķi:
1.sabiedrību regulējošā funkcija;
2.sabiedrisko attiecību aizsargājošā funkcija.
Papildinājums.Vairāki tiesību definējumi (vēstures skatienā). Laika gaitā tiesību jēdziens un tiesību sistēmas mainījās, jo mainījās cilvēku ekonomiskā un politiskā dzīve. Tiesības radās nodibinoties valstīm. Viduslaiku zinātniekiem tiesības līdzinājās dievu gribai. Piemēram, izciliem franču zinātniekiem (Žans Žaks Russo) tiesības ir sabiedrības kopīgā griba. Ar Marksizma izveidošanos tiesības tika tulkotas no klašu pozīcijas, t.i., tika uzskatīts, ka tiesības pauž valdošās sabiedrības klases gribu. Pašlaik valstu un tiesību teorijai izšķir vairākus tiesību jēdzienus. Tādejādi šodien akcents tiek likts uz to, ka tiesību galvenāki uzdevums ir nodrošināt sabiedrības kopējo mērķu un vēlmju sasniegšanai, nevis uz sabiedrības slāņu būtību. Viens no jēdzieniem: tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Tāpat ir ļoti sens jautājums par tiesību būtību, un strīdi šajā jautājumā pastāv vēl šodien. Viens no galvenajiem tiesību rašanās faktoriem ir indivīda un sabiedrības problēma, viņu savstarpēju attiecību pareiza noregulēšana, kas ir visas sabiedrības pastāvēšanas pamats. Taču neskatoties uz zinātnieku uzskatu dažādību pasaule ir atzinusi tiesību nepieciešamību. Lai sabiedrības locekļi pielietotu un aizstāvētu savas tiesības realitātē, ir jāvadās no tā, ka jēdziens tiesības nav neizskaidrojams. Tiesību pētījumi aizvien bagātina tiesību izpratni, tā atklājās aizvien jauni uzskati: tiesības kā politiska taisnība (Aristotelis); tiesības kā dievišķā parādība; kā taisnība un patiesība; kā tautas gribas izpausme; kā brīvības mērogs; kā materializēts emocionāls pārdzīvojums; kā valdošās šķiras griba. Saskaņā ar vācu filozofa I.Kanta uzskatiem, tiesības ir visu to noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra cilvēka patvaļu uz vispārīgā brīvības likuma pamata. Tā var secināt, ka cilvēka brīvība ir tas, kas prasa tiesību pastāvēšanu. …
