1.1. Ievads
Pacienta novērošanai visa jūsu kontakta laikā ir jākļūst par jūsu ieradumu. Šie kontakti ietver mazgāšanos gultā, gultas saklāšanu, ēdienreizes, apmeklējumu stundas un citu laiku, kad jūs esat kopā ar pacientu. Pacienta novērošana ir ilgstošs process.
Novērošana sākas, kad jūs pirmo reizi ieraugāt pacientu, un beidzas, kad pacients tiek izrakstīts no slimnīcas.
Novērošana ir informācijas savākšana par pacientu, ievērojot katru izmaiņu. Salīdzinot vairakkārt iegūtās informācijas datus, tiek veikta pacienta novērtēšana.
Novērošana un novērtēšana nozīmē daudz vairāk nekā tikai skatīšanās. Tā ietver sevī klausīšanos un runāšanu ar pacientu un jautājumu uzdošanu viņam. Tas nozīmē- izprast situāciju un to pareizi izskaidrot. Esiet modri, ievērojiet izmaiņas pacienta stāvoklī vai jebko neparastu, kas atgadījies, kad vien jūs esat pie pacienta. Ziņojiet par visām izmaiņām pacienta stāvoklī un izskatā. Vērojiet arī izmaiņas pacientu attieksmē, garastāvoklī un emocionālajā stāvoklī.
Pievērsiet uzmanību jebkādām sūdzībām. Pacienti bieži lieto neskaidrus izteicienus, piemēram, „ jau ilgu laiku”, „bieži gadās”, „pēdējā laikā”, „sāp visas malas”, sirds stājas un citus izteicienus; šādi izteicieni ir precizējami. Jāatceras, ka pacienta atbildes bieži ir atkarīgas no garastāvokļa vai slimības rakstura.
Ir pacienti, kas savu slimību, kā arī visu , kas ap viņiem notiek, uztver viegli. Ir pacienti, kas padodas ietekmēm un dažreiz uz katru jautājumu dod piekrītošu atbildi. Ir melanholiski pacienti, kam bail no savas slimības. Šie pacienti bieži slēpj savas slimības pazīmes, bet klusībā tās meklē, vēro sevi, savu apkārtni, medicīnas darbiniekus, lai iegūtu kādu aizrādījumu par slimības raksturu.
Pārprasts vārds, jautājums nevietā vai nepiemērots žests un tonis var tādam pacientam radīt pārliecību, ka slimībai ir tieši tik ļauna gaita, kā viņš to pats jau klusībā izdomājis. Šie pacienti nereti ir tie, kas lūdz, lai viņiem pasaka visu patiesību, jo esot uz visu sagatavojušies.
Ir somatiski smagi pacienti, kas ātri nogurst. viņiem jāuzdod skaidri formulēti jautājumi, uz kuriem iespējams atbildēt īsi, pēc iespējas ar vārdiem – jā vai nē.
Beidzot ir tādi pacienti, kurus iespējams tiešām tikai novērot- pacienti bezsamaņā, garīgie slimie, kurlmēmie, mazi bērni. Ja par viņiem jāiegūst kāda vārdiska informācija, tad var izjautāt piederīgos vai tuviniekus. Ar pacientu jārunā skaidra valoda, tāda, kādu pacients saprot. Pārpratumu novēršanai nereti tas pats jautājums modificētā veidā jāatkārto vairākas reizes.
1.2. Objektīvie un subjektīvie novērojumi.
Lai pilnīgāk novērtētu pacientu, iegūtā informācija tiek sadalīta objektīvajā daļā un subjektīvajā daļā.
…
