Sadzīvē ozons bieži vien asociējas ar tīru gaisu mežos un atpūtas vietās. Atmosfēras gaisā var būt ozons, kas rodas, pērkona negaisa laikā notiekot elektriskajai izlādei, kā arī skujkoku mežos karstā laikā sasilstot un iztvaikojot sveķiem. Ozons oksidē niecīgākos gaisa piemaisījumus, sadalās un izzūd līdz ar to no gaisa, tāpēc ozona klātbūtne liecina, ka gaiss ir tīrs. Lielās pilsētās ozons saglabājas tikai dažas sekundes pēc pērkona. Ozons jau zemās koncentrācijās ir toksiska un kairinoša gāze.
Ozona praktiskā izmantošana pamatojas uz tā oksidējošām īpašībām. Ozonu lieto audumu balināšanai, tauku un eļļu atbrīvošanai no smakas, gaisa dezinfekcijai telpās, kā arī ūdens dezinfekcijai.
Pie Zemes virsmas ozons galvenokārt ir uzskatāms par gaisa piesārņojumu. Saules gaismas iespaidā tas pārvēršas gaisa masās, kas ir piesārņotas ar slāpekļa oksīdiem un ūdeņražiem. Šis piesārņojums lielākoties nāk no autotransporta.
…
