5. Prozas darbā tiek attēlota darbība, kas norisinās 19.gs., laikā, kad cilvēks remdē gadsimtiem krātās slāpes pēc dzīves baudījuma. Interesanti, ka darbā šis gadsimts tiek ļoti bieži uzsvērts un akcentēts. Kā galvenā darbības telpa ir pilsētvide, kas tiek izmantota kā dzīves telpa. (mēmie logi bija aizklāti ar storām. Debesis jau bija kļuvušas dzidras kā opāls, un māju jumti iemirdzējās sudrabā.) Darbā ir jūtama kontrastu telpa. Tas viscaur ir jūtams darba sižetam, kad augstākās sabiedrības cilvēki aizraujas ar zemāko šķiru cilvēku domām un piedzīvojumiem. Tam par spilgtu piemēru ir pats Dorians Grejs.
Darbā ir saskatāmi dažāda laika atveidošanas veidi – gan laika saspiešana (Pēc mēneša Dorians sēdēja Henrija bibliotēkā), gan sakrišana un izstiepšana, kad jauneklis aplūko ģīmetni. Bieži tiek izmantoti skati nākotnē gan kā sapņi, gan fantāzijas par iespējamo. Piemēram, kad Sibilla domā par sava brāļa nākotni (Džims atstās kuģi Melburnā, atvadīsies no kapteiņa un dosies uz zelta raktuvēm. Drīz atradīs zelta gabalu un brauks mājās.)
6. Teksts rakstīts atbilstoši 19.gs. beigu valodas stilam, kad dažādi valodas tēlaino izteiksmju lietojumus daiļdarbos arvien palielinās. Autors izmanto maz svešvārdu lietojumus, bet biežāk nākas lasīt kādu frāzi vai teicienu latīņu valodā, liecinot par autora inteliģenci un stāstā attēlotā laikmeta cilvēku aizraušanos ar antīko kultūru. Pati valoda ir vienkārša, tomēr inteliģenta. Teksts ir viegli lasāms, jo dominē salikti, bet īsi teikumi. Līdz ar to tajos ietvertā jēga ir vieglāk uztverama.
Vailds droši un pārliecinoši izmanto tiešās runas teikumus, no kuriem visvairāk dominē dialogi. Tā daiļdarbā tiek izmantota ļoti daudz, tas ir galvenais līdzeklis kā tiek attēloti notikumi un to attīstība – caur dialogiem. Ne retāk lasāmi ir galvenā varoņa iekšējie un ārējie monologi, kuros atklājas viņa iekšēja cīņa starp sirdsapziņu un ego. (Tātad es nonāvēju Sibillu Veinu. Tas ir tas pats, it kā es būtu ar nazi pārgriezis viņas trauslo kakliņu.)
…
