2. Sam.1
Dāvids pēc cīņas ar amalekiešiem bija atgriezies Ciklagā. Tad pie viņa nāca kāds vīrs no Saula karotāju nometnes un Dāvids runāja ar to un prasīja, lai tas stāsta kā karā iet Israēlam. Un šis vīrs stāstīja, ka Israēls ir bēdzis no kara lauka un miris Sauls un tā dēli, to starpā arī Jonatāns. Un šis vīrs teica, ka viņš, pēc Saula lūguma, ir to nogalinājis. Tad Dāvids vienam no jaunekļiem lika šo vīru nokaut, jo tas bija uzdrošinājies pacelt roku pret Dieva svaidīto. Šeit gan viss nesaskan, jo 1. Samuēla grāmatā ir teikts, ka Sauls pats metās virsū savam zobenam!? Bet Dāvids dziedāja raudu dziesmu par Saulu un Jonatānu.
2. Sam.2
Dāvids taujāja To Kungu un prasīja tam, vai viņam tagad vajag iet uz kādu no Jūdas pilsētām, un Dievs teica, lai tas iet uz Hebronu. Un Dāvids ar savu namu un saviem vīriem pārcēlās un to pilsētu. Un vīri no Jūdas svaidīja Dāvidu par ķēniņu Jūdas namam. Kad Dāvids dzirdēja par vīriem, kuri apglabāja Saulu, tad viņš tos svētīja. Bet Saula karaspēka virspavēlnieks Abners ņēma Saula dēlu Išbošetu un iecēla to par ķēniņu par pārējo Israēlu. Nodaļā tālāk ir aprakstīts bezjēdzīgs strīds un slaktiņš starp Išbošeta un Dāvida karapulku vīriem, kad tie tikās pie dīķa. Un Abners, kas pārstāvēja Išbošetu, ieteica abu pušu vīriem cīkstēties, un Joābs (no Dāvida vīriem) piekrita. Tā sākās bezcerīgs slaktiņš. Beigu beigās Abners ierosina visu šo konfliktu pārtrukt. Jautājums – tad kāpēc viņš vispār to ierosināja?…
