Uzdevuma autora izziņa
19. gadsimta 50. – 60. gados jaunlatvieši par vienu no saviem svarīgākajiem mērķiem izvirzīja latviešu pasargāšanu no pārvācošas draudiem. Lai gan latviešu kultūra bija ļoti daudz ko aizguvusi no vācu kultūras, jaunās latviešu nācijas kolektīvajā apziņā vācietis bija vairāk negatīvs, nekā pozitīvs tēls. Vācieši tika asociēti ar iekarotājiem vācu krustnešiem, “Tumšo bruņinieku», vācu garīdzniecību un baroniem, kuri 700 gadus verdzinājuši un turējuši tumsā latviešu tautu. Abpusēju nepatiku uzkurināja vācbaltiešu tiesiskās privilēģijas un lielas daļas vācbaltiešu augstprātīgā attieksme pret latviešiem kā pret zemākstāvošu bauru jeb zemnieku tautu. Latviešu – vācbaltiešu nesaskaņas 1905. gada revolūcijas laikā ieguva vardarbīgu un asiņainu raksturu. Sākoties Pirmajam pasaules karam, pretvāciskumu vēl vairāk uzkurināja Krievijas propaganda – latviešu nepatika pret vācbaltiešiem apzināti tika pārvērsts naidā pret Vācijas valsti, pret visu vācisko. Tas bija vadmotīvs gan latviešu strēlniekiem, kas pasaules kara frontē cīnījās pret Vācijas armiju, gan jaunās Latvijas nacionālās armijas karavīriem Cēsu kauju un Bermontiādes laikā. Pretvāciskais noskaņojums ietekmēja arī Latvijas Republikas celtniecību: agrārā reforma bija pretvāciska, Vācija bija potenciālais ienaidnieks Latvijas armijas mācībās. Nodibinoties Ulmaņa režīmam, vācbaltiešiem sāka atņemt arī viņu kultūrautonomiju. K.Zāles projektētā Brīvības pieminekļa veidolā ievērojama vieta tika atvēlēta vēsturiskajām cīņām pret vāciešiem. Vācbaltiešu izceļošanu, kas notika 1939. gadā pēc Hitlera aicinājuma, latviešu sabiedrības liela daļa uztvēra ar sajūsmu kā “vēsturisko ienaidnieku» sakāvi un bēgšanu. Viņi tika izvadīti ar saukļiem «Uz neatgriešanos!»
…