Otrais pasaules karš

Uzbrukums Polijai, kas notika 1939. gada septembrī neiezīmēja Eiropas kara sākumu. To apsteidza Vācu uzbrukums Lietuvai 1939. gada martā un Itālijas uzbrukums Albānijai, kas notika aprīlī. Taču notiekošos lokālos karus tas pamatā pārveidoja par iestatījumu pasaules mēroga konfliktam.
Galvenie priekšnoteikumi Otrā pasaules kara sākumam bija nacionālisma pieaugums, miltārisma pieaugošā loma un neatrisināto teroteriālo jautājumu problēma. Vācijā un Itālijā, globālās ekonomiskās nestabilitātes laikā 20. gados, parādījās fašistiskās kustības un konsolidēja varu Lielās depresijas laikā 30. gados. Vācijā neapmierinājums ar Versaļas miera līguma noteikumiem - specefiskais 231. pants („Vainas klauzula”) un Lielās depresijas iespaids deva spēku un enerģiju militārisma spēku uzplaukumam Nacionāli Socialistiskajai Vācijas Strādnieku Partijai (nacistu partijai), kuras līderis bija Ādolfs Hitlers. Tkmēr, “miera uzturētāji” vel joprojām bija vāji prêt savām bailēm no jauna kara. Cieši saistītas bija Lielbritānijas un Francijas realizētā neveiksmīgā nomierināšanas politika, kuras nodoms bija izvairīties vai novilcināt jaunu karu, bet rezultātā tā iedrošināja Hitleru kļūt ietekmīgam un varenākam. PSRS Molotova – Ribentropa pakts atbrīvoja Vāciju no bailēm par PSRS agresiju, gadījumā, kad Vācija ieņems Poliju. …