Autora leksika ar minimāliem līdzekļiem panāk maksimālu efektu. Darbs nav pārsātināts ar tēlainās izteiksmes līdzekļiem, taču atstāj patīkamu pēcgaršu, nekā nav par daudz un nav nekā lieka. Ir epiteti („rožaini baltā jaunība”, „aprikožu krāsas gaisma”), personifikācijas („māti aizrauj nāve”, „nazi, kas nesa nāvi”), salīdzinājumi („viņas smiekli bija kā strazda dziesma”, izspruka ārā kā lietū izmircis paradīzes putns”) alegorijas („acis gailēja ugunīs, notis iegūlās ausīs, drebēja no galvas līdz kājām, dega no greizsirdības), metaforas („cilvēki – dzīves rotaļīgie stari”).
6. Gadsimtā, kurā piecdesmitgadīgas aktrises cenšas izskatīties divdesmitgadīgas, nemaz nevajadzētu rasties jautājumiem par to, cik aktuālas ir problēmas, kas saistītas ar cilvēku ārišķībām, jaunumu un skaistumu. Mūsdienās joprojām sastopam to, ka „iepakojums svarīgāks par pašu preci”, kaut nu jau labais un tikumīgais ir nostādīts blakus skaistajam un koptajam.
Ar skaistuma kultūru un izpratni cieši saistīts arī jautājums par cilvēku ietekmēšanu, kura mūsdienās ir ne tik tieša kā vienkārša saruna starp Dorianu Greju un lordu Henriju. Jauni un nepieredzējuši prāti katru dienu sastopas ar radio, televīziju, internetu, kuros atspoguļotos nodomus nav tik viegli atšifrēt un atkodēt kā „aci pret aci”, bez tam ir iespējama bezgalīga interpretācija.
…