Cilvēkresursu teorijas pieeja dažādās organizācijās notiekošo procesu skaidrošanai tiek balstīta uz indivīdu starppersonālo komunikāciju. Tā koncentrējas uz darbinieku savstarpējām attiecībām, zemāku amatu ieņemošu indivīdu saskarsmi ar augstāk stāvošiem un vadības attieksmi pret padotajiem. „Organizācijām ir vajadzīgi cilvēki (viņu enerģijas, ieguldījuma un talantu dēļ) un cilvēkiem ir vajadzīgas organizācijas (iekšējo un ārējo atalgojumu dēļ), tomēr abu pušu vajadzības ne vienmēr tiek pareizi apvienotas. Ja saikne starp indivīdu un organizāciju ir vāja, tad viena vai otra puse var gūt zaudējumus: cilvēki var justies nomākti un pamesti novārtā, bet organizācijas var ciest tāpēc, ka darbinieki nenovērtē to ieguldījumu vai pat darbojas pret tām. No otras puses – ja iepriekšminētās vajadzības sakrīt, tad abas puses ir ieguvēji: darbinieki redz darba jēgu un gūst no tā apmierinājumu, savukārt organizācijām tiek talants un enerģija, kas vajadzīgs, lai gūtu panākumus.” (Bolman, Deal 118:1997) Katrā gadījumā šī saikne ir savādāka, domājams, ka ir svarīgi pie tās piestrādāt jau pašā sākumā. Pirms sākt organizācijas darbību vajadzētu pārliecināties par izvēlēto pārvaldes metožu pareizību. Jo ilgāk cilvēki tiek vadīti nepareizi, jo savstarpējo attiecību neatbilstība ir lielāka un ir arvien grūtāk pavērst notikumu attīstību pozitīvā virzienā. Bet ja pašā sākumā tiek pareizi definēti organizācijas pārvaldības paņēmieni, tad šādām un līdzīgām problēmām nemaz nevajadzētu rasties, tomēr mūsdienās diezgan reti sastopami gadījumi, kad starp indivīdu un organizāciju pastāv perfekta harmonija. Tāpēc nepieciešams rīkoties un darīt to pareizi, lai šo harmoniju pēc iespējas pietuvinātu minētajam līmenim.…