Daiļrades beigu posms
1841.-1850.gads
Ievērojamākais notikums, kas ievada šo daiļrades posmi, ir „Cilvēciskās komēdijas” kā vienota veseluma „oficiālā piedzimšana”. 1841.gada 2.oktobrī tiek noslēgs līgums ar izdevīgu grupu par darba publicēšanu ar vispārēju nosaukumu „De Balzaka kopotie raksti”. Rakstniekam pašam ir tiesības izvietot materiālu, izvēlēties sējuma skaitu un kārtību, kāda tie sekos cits citam.
Tātad „Cilvēciskā komēdija” nāk klajā no 1842.gada līdz 1848.gadam septiņpadsmit sējumos, kurus 1885.gadā papildina astoņpadsmitais, deviņpadsmitais (kurā iekļautas lugas) un divdesmitais sējums (kurā ievietoti „Draiskie stāsti”). „Komēdijai” ir trīs lielas daļas: Tikumu etīdes, Filozofiskās etīdes, Analītiskās etīdes pirmā daļa savukārt sadalīta Privātās dzīves ainās, Provinces dzīves ainās, Parīzes dzīves ainās, Politiskās dzīves ainās, Militārās dzīves ainās un Lauku dzīves ainās.
Balzaks veltīgi lūdz to izdarīt Šarlam Nodjē un Žoržai Sandai, tad pats izlemj uzrakstīt plašu priekšvārdu.
Pirmās publikācijas no šā apjomīgā darba ir šādas: „Lauku ārsts” (1841) „Divu jaunlaulāto atmiņas”, „Ursula Miruē”, „Albērs Savarī”, „Trīsdesmitgadīgā sieviete”, „”Divi brāļi” (vēlākais nosaukums- „Avantūriste”, 1842), „Tumša lieta”, „Departamenta mūza”, „Zaudētās ilūzijas” (1843), „Onorīna”, „Modesta Minjona” (1844), „Laulības dzīves mazas nelaimes” (1864), „Votrēna pēdēja iemiesošanās” (kas ir nobeigums „Kurtizāņu spožumam un postam”, 1847), „Nabadzīgie radinieki” („Brālēns Ponss” un „Māsīca Bete”, 1847-1848).
…
