Ievads
Olbaltumvielas ir viena no būtiskākajām dzīvo organismu sastāvdaļām – tās sastāda 45 % no dzīvnieku organisma. Olbaltumvielas ir biopolimēri, kas sastāv no 20 dažādām aminoskābēm, kuras savstarpēji saistītas ar peptīdsaitēm. 8 no šīm aminoskābēm ir neaizstājamās – izoleicīns, leicīns, metionīns, fenilalanīns, treonīns, triptofāns, valīns un lizīns. Jāpiebilst, ka zīdaiņiem neaizstājamas ir arī histidīns un arginīns. Cilvēka organisms šīs neaizvietojamās aminoskābes nespēj sintezēt, tādēļ tās jāuzņem ar uzturu. Praktiskos aprēķinos pieņem, ka cilvēkam dienā ar uzturu nepieciešams uzņemt 1 g olbaltumvielu uz 1 kg ķermeņa masas, savukārt sportistiem un cilvēkiem ar lielu muskuļu masu esot ieteicamas uzņemt 1 – 1,4 g uz katru ķermeņa masas kilogramu. Par vērtīgāko neaizstājamo aminoskābju avotu dietoloģija atzīst olas baltumu (no 100 g uzņemtā olas baltuma organisms spēj veidot 100 g ķermeņa olbaltumu) kam seko kartupeļi, liellopa gaļa, zivis, piena produkti, pākšaugi (sojas olbaltums pēc aminoskābju sastāva ir līdzvērtīgs gaļas olbaltumam), kukurūza u.c. Kombinējot uzturā dažādus produktus (pākšaugus apvienojot ar graudaugiem vai kartupeļiem, olas – ar pienu, pienu ar graudaugiem u.tml.), iespējams iegūt vērtīgāku olbaltumu par olu.
Olbaltumu deficīta apstākļos bērniem palēninās garīgā un fiziskā attīstība. Pieaugušajiem olbaltumu deficīta dēļ rodas muskuļu vājums, miegainība, samazinās spēja pretoties infekcijām. Ja olbaltumi tiek uzņemti pārāk lielā daudzumā, rodas nepatika pret olbaltumus saturošiem produktiem. Regulāra pārmērīga olbaltumu uzņemšana veicina nieru kamoliņu hiperfiltrāciju, kas ar laiku var radīt nefrosklerozi un hipertoniju (parasti rodas cilvēkiem, kam ir iedzimta nosliece uz nieru slimībām vai cilvēkiem, kuriem jau ir bojātas nieres).
…