Ojārs Vācietis dzimis Trapenes pagastā un, kad sākās II Pasaules karš, viņam bija astoņi gadi. Viņš pats saka: “Karš ir manas biogrāfijas būtiskākā daļa, tāpēc, ka mana paaudze trāpījās tieši visbriesmīgākajā pēdējā karā, bērnība mums tika atņemta šī vārda īstā nozīmē. Tāpēc mēs, būdami krietni, krietni pusmūžā, bieži vien esam tik bērnišķīgi. Bērnībai kā bioloģiskam procesam kaut kur ir jāpaliek, ja tā nav laikā paspēta, tā ir jāizdzīvo tagad, večiem būdamiem. Citas paaudzes par mums smejas.
O. Vācietis lasīt iemācījās agri, un pēc tam- jo vairāk grāmatu gribējās lasīt, jo jāmācās ātrāk lasīt . Tā vēlāk viņš iemācījās nelasīt pa vārdiem, rindai, bet pa blokiem, četras piecas rindas kā viens bloks. Pirmoreiz tas bija vasarā starp piekto un sesto klasi. Pirmā grāmata viņa dzīvē bija... avīze “Jaunākas Ziņas” ,kur arī iemācījās lasīt, sākumā sēdēdams papum vai nu blakus, vai klēpī, ik pa minūti prasīdams, kur vārds palika.
O. Vācietis atminās savu pirmo skolas dienu Gaujienas skolā, kad mamma veda pie rokas, un viņš visu laiku baiļojās, jo tur viss likās svešs un neparasts. Bailes izrādījās gluži veltīgas. Pirmajā klasē nomācījās tikai vienu nedēlu, jo prata jau lasīt un rakstīt un stundās nebija ko darīt, tāpēc stundās darīja to, ko jau tādās reizēs mēdz darīt,- traucēja citus, blēņojās, bikstīja puikas un raustīja aiz bizēm meitenes. Tad nekavējoties viņu pārcēla uz otro klasi. O. Vācietis skolā bija teicamnieks un visvairāk gaidīja literatūras stundas un skolotāju Almu Stūri, kura mācīja ģeogrāfiju. “Tā ir skolotāja, kas man visvairāk palikusi atmiņā. Nezinu kā viņa uztaustīja, ka man literatūra interesē. Viņa prata mani tā ievirzīt, ka jau sestajā klasē zināju no galvas Raiņa dzejoļu krājumu “Gals un sākums”, ”stāsta O. Vācietis.…
