1) Dzejoļu krājuma nosaukums.
Dzejoļu krājumā „Nolemtība” ir pausta doma par dzejnieka sūtību, par dzejnieka jūtām, kuras lasītājs izdzīvo, lasot vārdu virknes dzejā. Katrs dzejnieks ir nolemts „izdalīt dvēseles” saviem lasītājiem, lai ļautu viņiem izvērtēt, izjust un izbaudīt dzejnieku devumu. Nolemtības, dzīves vienmulības un salauzta gara smagums caurvij šo dzejoļu krājumu, kurā sakopoti dzejoļi, kas tapuši Ojāra Vācieša dzīves pēdējos divos gados.
2) Krājuma kompozīcija un motīvi.
Dzejoļu krājums ir sadalīts divās daļās. Pirmajā daļā ievietoti gandrīz visi autora dzīves laikā periodikā publicētie dzejoļi laika posmā no 1982. līdz 1983. gadam, bet otrajā daļā, kas ir apjomīgāka nekā pirmā daļa, ir publicēti dzejoļi no Ojāra Vācieša burtnīcām, kas tapuši viņa dzīves pēdējos mēnešos. Lasot otro dzejoļa krājuma daļu, rodas iespaids, ka tiek lasīta dzejnieka dienasgrāmata. Katrā burtnīcā ir gan gadalaikam raksturīgās iezīmes, piemēram, janvāra burtnīcā tiek minēts par pelēkajām ziemas dienām, bet jūlija burtnīcā par to, ka „jūlijs novienādojis zemi un ūdeni”, gan dzejnieka izjūtas un nomācošās problēmas attiecīgajā mēnesī.
3) Liriskā „Es” pārdzīvojumi krājumā.
Liriskais „Es” sevi raksturo kā jūtīgu personu, kas no nelaimes kļūst uzvilkts kā atspere, kā arī uzsver, ka savos principos ir nelokāms, būdams „savā virzienā nepielūdzami” plūstošs. Optimisms, izlikšanās, ka viss ir lieliski vai ideāli, liriskajam „Es” ir sveša, pat kaitinoša, jo, pauzdams viltotu sajūsmu par cilvēkiem, kuri nesaskata netaisnības dzīvē, viņš saka: „Kas dzīves virsmākoņos dzīvotājiem kaiš! Tiem priekos, bēdās, taisnībā un liekulībā, nezināšanā – viss gaišs.” Kaut gan sāpes, nogurums, nomāktība, bezcerība un vēlme dzīvot sev tīkamu dzīvi, grauj lirisko „Es”, viņš no sirds mīl. Mīl tik stipri, ka ir gatavs nelaimi piesaukt, lai tā „karas viņam kaklā”, aiztaupot ciešanas mīļotajai, par kuru ir minēti vienkārši, bet sirsnīgi vārdi: „Tu man esi kā asarai prieks. Tu man esi kā šāvienam miegs. Tu man esi kā nēģerim sniegs.”
4) Ojāra Vācieša raksturīgākie dzejas tēli.
Visbiežāk krājumā „Nolemtība” dzejas rindās pavīd vārds „nāve”, kas ir tirpas rosinošs tēls Ojāra Vācieša dzejā: „Pasakiet nāvei – viņa patiešām trūksies un paliks stāvam.” Liriskais „Es” nebīstas nāves, to uzrunā, uzdrošinās „nāvei acīs izkliegt”.
…
