Ojāra Vācieša dzejoļu krājuma "Aiz simtās slāpes" analīze

Šajā dzejoļu krājumā izpaužas arī dzejnieka negatīvā attieksme pret cilvēka melīgo dabu:
„Un, tiklīdz cilvēks runāt sāk,
Tā tūlīt zvērests ārā nāk,
Kļūst baltais- melns un saldais- sīvs(..)”

TIL un līdzekļi
Tiek izmantoti plaši. Atrodami salīdzinājumi („Kāda debess! Tā kā mīlestība!”, „[Sarunāsimies] tā, kā zīdainis- ar avīzi”), metaforas(„cerību rieksts”, „niedru mati”), epiteti(„sala plaucēta”, „saplosīta zeme”), sakāmvārds(„kad pūcei aste uzziedēs!”), personifikācija(„zvaigznes spindz un kož bez prāta”), dzejoļa daļas pārnestā nozīmē(„sen jau uz mani tu izkapti strīķē”) u.c.

Tuvākā dzejoļa interpretācija
Šis dzejolis mani ar kaut ko piesaistīja, tas šķita atšķirīgs no pārējiem. To izlasot, mirkli padomāju, pēc tam iedziļināties pārējos autora darbos nebija iespējams, jo šis dzejolis mani aizkustināja ar savu apslēpto burvību:
…