Oglekļa alotropiskie veidi. Labi izpētīti ir divi galvenie oglekļa alotropiskie veidi- dimants un grafīts.
Ierosinātā oglekļa atomā no četriem ārējiem elektroniem viena elektrona mākonim ir sfēriska forma, bet pārējo triju elektronu mākoņiem ir hanteles forma. Šie elektronu mākoņi, savstarpēji mijiedarbojoties, pārveidojas, un rodas četri vienādas formas (hibridizēti) elektronu mākoņi.
Dimanta īpašā cietība izskaidrojama ar to, ka tā kristālrežģī saites visos virzienos ir vienādi stipras. Turpretī grafīta kristālrežģī attālumi starp atomiem, kas novietoti dažādos slāņos, ir lielāki nekā starp atomiem, kas atrodas vienā slānī. Ar to arī izskaidrojama dimanta un grafīta fizikālo īpašību krasā atšķirība.
Ir pazīstams arī trešais oglekļa alotropiskais veids- karbīns, kurā oglekļa atomi ir savstarpēji saistīti garās lineārās ķēdēs, ko var attēlot šādi:
vai ...= C = C = C =...
Karbīnam ir pusvadītāja īpašības. Ja karbīnu stipri karsē bez gaisa klātbūtnes, tad tas pārvēršas par grafītu. 1985. gadā atklāts vēl viens oglekļa alotropiskais veids- fullerēns, kuram ir divi paveidi. Tie pēc uzbūves atgādina kupolu.
Sen pazīstams amorfais ogleklis- melna, cieta viela, kas sastāv no nesakārtotas struktūras grafīta daļiņām. Amorfais ogleklis nav īpašs oglekļa alotropiskais veids. Svarīgākie amorfā oglekļa veidi ir kokogle, kvēpi akmeņogles un kokss.…
