Neskatoties uz ziņu trūkumu par to, kas un kad atklājis no sendienām cilvēkiem pazīstamās parastās vielas, par vienu no tām var apgalvot, ka tieši tā tika atklāta un izmantota pati pirmā. Piecsimt tūkstošus gadu atpakaļ ziemeļu puslodes plašajās teritorijās strauji samazinājās temperatūra. Gada vidējā gaisa temperatūra pazeminājās par 5 – 10 grādiem. Pirmatnējie cilvēki, kas jau mācēja izgatavot primitīvus darbarīkus un ieročus no koka, kauliem un akmens, kuri gāja medībās un zvejoja, bija spiesti pamest savas apmetnes blakus ezeriem un upēm un meklēt patvērumu alās.
Iespējams, ka jau agrāk, mežu ugunsgrēku laikā, viņi bija pamanījuši, ka no degošiem kokiem nāk siltums, ka tie bija mielojušies ar mežacūku un lāču šķiņķi un ceptiem augļiem un saknēm. Bet tikai ārkārtēja nepieciešamība piespieda viņus pārvarēt bailes uguns priekšā, un ne tikai pietuvoties ugunim, bet arī turēt rokās degošus zarus.
Pirmatnējo cilvēku mūžīgi degošais uguns pēc sevis atstāja lietiskas pēdas pārakmeņojušos pelnu slāņu veidā. Kādā alā Pekinas apkaimē atrastais šāds pelnu slānis sasniedza vairākus metrus.
Tikai ievērojami vēlāk, kad uguns lietošana vairs nebija nekas neparasts, cilvēki iemācījās iegūt to paši. Plašā uguns izmantošana noveda pie ogļu mākslīgās iegūšanas. Cilvēki ogles sāka lietot par degmateriālu, jo tas bija daudz ērtāks un labāks par malku. Vissenākā līdz mums nonākusī tehnoloģija, kas izklāstīta romieša Plīnija Vecākā (23. – 79. g. p. m. ē.) „Dabas vēsturē”, ne ar ko neatšķiras no tās, ko daudzi ogļdeģi izmanto mūsdienās.…
