1. Noziedzības novēršana: mīts vai realitāte?
Jau no seniem laikiem cilvēki ir centušies izdomāt, kā novērst noziegumus. Sākotnēji, galvenokārt, tika izmantoti miesas sodi, kā arī izraidīšana ārpus cilts, kas bieži vien bija līdzvērtīgs sods nāves sodam. Vēlāk sodu sistēma mainījās un personas, kuras bija izdarījušas noziegumus sāka uzskatīt par slimiem cilvēkiem, kuri ir jāārstē un pret kuriem ir jāizturas kā pret slimiem cilvēkiem. Šādas personas tika ievietotas slimnīcās, kur piespiedu kārtā tika mēģināts viņas ārstēt ar, piemēram, dažādu šoku (insulīna, elektro) un medikamentu palīdzību. [2.]
Mūsdienās sodu sistēmas dažādās valstīs ir dažādas – sākot no nāvessoda (kas ir raksturīgs Ķīnā, zemēs, kur valda islāms) līdz ļoti liberālajai Skandināvijas sodu sistēmai, kur noziegumu izdarījusī persona var brīvdienās iet mājā pie ģimenes.
Neskatoties uz soda mēra bargumu vai vieglumu, sabiedrības attieksmi pret noziegumu izdarījušo personu, noziegumu skaits vidēji nemainās. Laika gaitā nedaudz mainās noziegumu struktūra, bet pats noziedzīgo nodarījumu skaits, ar nelielām variācijām, paliek nemainīgs.
Tas pats attiecas uz noziegumu novēršanas profilaksi. Var radīt labus, gandrīz ideālus apstākļus, bet noziedzības līmenis tāpēc būtiski nemainās.
Tomēr zinām pozitīva tendence pastāv – kopš, piemēram, Latvijā darbojas probācijas un sociālo darbinieku institūcijas, lielāka daļa no nozieguma jau kādu reizi izdarījušās personas retāk atgriežas ieslodzījuma vietās.
Domāju, ka noziedzību pilnīgi novērst neizdosies nekad, jo tas lielā mērā ir atkarīgs no cilvēka dabas – vienmēr būs kāda persona, kurai būs vēlme iedzīvoties uz citu rēķina.
…