Notariāta vēsture
Neatkarīgās Latvijas valdība 1918.gada 19.decembrī izdeva rīkojumu par zemesgrāmatu (krepastu) nodaļām un notāriem. Ar šo rīkojumu, pamatojoties uz 1918.gada 6.decembra pagaidu likumu par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību tika noteikts, ka zemesgrāmatu (krepastu) nodaļas un notāri darbojas pēc tiem vietējiem un Krievijas likumiem, kādi bija Latvijā spēkā līdz 1917.gada 24.oktobrim, ciktāl tie nerunā pretim minētajam pagaidu likumam un šim rīkojumam. Minētais rīkojums noteica, ka notārus ieceļ Latvijas Tieslietu ministrija, ka līdzšinējie notāri var palikt savā amatā tikai tad, ja viņi uz to dabūjuši Latvijas Tieslietu ministrijas atļauju. Rīkojumā noteikta zemesgrāmatu nodaļu un notāru darbības pārsūdzība un noteikts, ka sūdzības par zemesgrāmatu nodaļām un notāriem izšķir apgabaltiesa. Apgabaltiesas lēmumu var pārsūdzēt Latvijas Senātā.
Latvijas daļā - Latgalē kā bijušajā Krievijas Vitebskas guberņas daļā bija spēkā Krievijas iekšējā civiltiesību sistēma, tai skaitā arī krepostaizlieguma sistēma, kas atšķīrās no pārējā Latvijā eksistējošās hipotekārās sistēmas, tāpēc Latgalē latīņu tipa notariāts uzreiz netika ieviests. Neatkarīgās Latvijas Republikas valdība Notariāta nolikumā izdarīja virkni grozījumu un papildinājumu, kas skāra arī Latgali, lai gan tajā pastāvošie sevišķie civillikumi uz kuriem bija pamatota Latgales notariālā iekārta, kavēja pilnīgu bijušās Krievijas Notariāta nolikuma tālāku pārstādīšanu. Tomēr tika izdarīti vairāki svarīgi grozījumi bijušās Krievijas Notariāta nolikumā. Visā Latvijā tika ieviesta vienāda zemesgrāmatu reģistru forma un zemesgrāmatu nodaļu sekretāri tika atbrīvoti no notariālajām funkcijām. Agrārās reformas realizācija Latgalē pēc vienādiem tiesiskiem principiem ar pārējām Latvijas daļām - Vidzemi, Kurzemi un Zemgali un daudz citu likumu izdošana (nolūkā tuvināt Latgali pārējām valsts daļām) lielā mērā iespaidoja Notariāta nolikumu. Atsevišķas bijušās Krievijas Notariāta nolikuma normas, no kurām daudzas nebūdamas oficiāli atceltas vai grozītas, bija zaudējušas savu nozīmi jau pirms 1937.gada Latvijas Republikas Civillikuma spēkā stāšanās, bet ar jaunā Civillikuma likuma spēkā stāšanos, kas paredzēja visā valstī vienādas civiltiesības, atkrita arī bijušās Krievijas Notariāta nolikuma trešā daļa (154.-192. panti).
Līdz 1938.gada 1.janvārim, kad stājas spēkā Latvijas Republikas Notāru likums, notāru darbību vēl arvien noteica Notariāta nolikums. Saskaņā ar šo nolikumu notāru skaitu noteica tieslietu ministrs, saskaņojot ar iekšlietu un finansu ministriem. Tiesības ieņemt notāra amatu bija pilngadīgiem un nevainojamiem Latvijas pavalstniekiem. Nebija tiesības savienot notāra amatu ar kādu citu amatu.
Notārus amatā iecēla tieslietu ministrs. Speciālu izglītību vai dienesta stāžu neprasīja, bet amata kandidātus pārbaudīja sevišķa komisija pie Tieslietu ministrijas. Personas, kurām bija augstākā juridiskā izglītība un vismaz astoņu gadu darba stāžs, bija atbrīvotas no pārbaudījuma.
Notāru atbrīvoja no amata uz tiesas sprieduma pamata vai pēc Notariāta nolikuma 59.1panta, ja notārs bija nolaidīgs savu pienākumu izpildē vai ārpus dienesta izturējās tā, ka tas nav savienojams ar notāra amata cieņu, tad pēc apgabaltiesas lēmuma tieslietu ministrs notāru varēja atcelt no amata.
Notāri no valsts atalgojuma nesaņēma, lai gan viņi skaitījās valsts dienestā, viņiem arī nebija tiesību saņemt pensiju.
Notāru darbību uzraudzīja apgabaltiesa. Notāru atbildība bija disciplināra un krimināla. Sūdzības par notāru rīcību bija iesniedzamas apgabaltiesā.
Ar Latvijas PSR TKP 1940. gada 16. decembra lēmumu apstiprināja noteikumus „Par Latvijas PSR valsts notariātu”. Tika likvidēts zvērināto notāru institūts un nodibināti valsts notariālie kantori pilsētās un apriņķu centros, kurus pakļāva Latvijas PSR Tieslietu tautas komisariātam.
Brīvā notariāta sistēma Latvijā tika atjaunota ar 1993.gadā 1.jūnijā pieņemto Latvijas Notariāta likumu, kas stājas spēkā 1993.gada 1.septembrī un izbeidza valsts notāru darbību. Latvijas Republika izšķīrās neizstrādāt jaunu Notariāta likumu, bet atjaunot veco, 1937. gada Notāru likumu, pamatvilcienos to nepārveidojot, analogi kā tas notika ar Latvijas Republikas 1937.gada Civillikumu to atjaunojot. Līdz 2003. gada 12. jūnija veiktajiem grozījumiem Notariāta likumā Latvijā darbojās modernizēts un pielāgots Krievijas 1866. gada Notariāta nolikums. Radikālas un nozīmīgas izmaiņas Notariāta likumā tika veiktas 2003. gada 12. jūnijā un 2002. gada gada 24. oktobrī. 2003. gada 12. jūnijā LR Saeimā tika pieņemts likums, ar kuru tika grozīts LR Notariāta likums. Būtiskākais grozījums bija 6. panta izslēgšana no LR Notariāta likuma. Līdz ar to pēc šī Notariāta likuma grozījuma Latvijā notāru skaits nebija noteikts. Izslēdzot šo pantu no Notariāta likuma, Saeima atteicā no numerus clausus principa. Šis princips noteica ierobežotu notāru skaitu Latvijas Republikā.
Tomēr 2005.gada 28.oktobrī Notariāta likums tika vēlreiz grozīts un tajā tika iestrādāts 6.1pants, kas nosaka, ka Ministru kabinets, izvērtējis Latvijas Zvērinātu notāru padomes izteikto viedokli, nosaka zvērinātu notāru amata vietas, izveido jaunas un likvidē esošās amata vietas, ņemot vērā pārmaiņas tiesu iekārtā, iedzīvotāju skaitā, attiecīgās apdzīvotās vietas saimnieciskajā dzīvē, notariālo lietu piekritībā un notāru vecuma struktūrā.
2002. gada 24. oktobrī LR Saeimā tika pieņemts likums, ar kuru tika grozīts LR Notariāta likums. Nozīmīgākie grozījumi šajā likumā tika veikti grozot Notariāta likuma 65. pantu. Kopš likuma stāšanās spēkā (01.01.2003), tas uzliek notāram par pienākumu taisīt notariālos aktus un vest mantojuma lietas.
Latīņu Notariāts
…
