Mūsdienu priekšstati par dzīvības būtību.
Dzīvība—matērijas eksistences forma, kas noteiktos apstākļos likumsakarīgi rodas matērijas attīstības procesā. Apkopodams 19.gs. otrās puses dabaszinātņu sasniegumus, F.Engelss deva pirmo zinātnisko dzīvība definējumu: “Dzīvība ir olbaltuma ķermeņu eksistences veids, un šis eksistences veids savā būtībā ir šo ķermeņu ķīmisko sastāvdaļu pastāvīga pašatjaunošanās.” Terminu “olbaltuma ķermeņi” toreiz parasti attiecināja uz visu protoplazmu. Balstoties uz mūsdienu zinātnes sasniegumiem, šis klasiskais definējums būtu jāpapildina, jo visos tagad zināmajos dzīvajos ķermeņos ir 2 galvenie biopolimēru tipi: olbaltumvielas un nukleīnskābes. Katra dzīva ķermeņa galvena īpatnība ir vielmaiņa, kurā tas uzņem no ārējās vides noteiktas vielas un izdala citas, nepārtraukti atjaunojot savas uzbūves ķīmiskas sastāvdaļas. Vielmaiņa uztur organismā iekšējās vides pastāvīgumu—homeostāzi. Uz vielmaiņu balstās visas citas dzīvība izpausmes: barošanās, augšana un vairošanās, kustības, ierosināmība, attīstība, novecošana un nāve.
Dzīvība ir materiāla, tā ir īpaša matērijas kustības forma, kas augstāka par fizikālo un ķīmisku formu. Lai gan dzīvie ķermeni veidoti no tiem pašiem ķīmiskiem elementiem kā nedzīvie, tomēr tajos ne tikai noris ķīmiskas pārvērtības un fizikāli procesi, bet ir arī kvalitātīvi jaunas, bioloģiski likumsakarības, kas atšķiras no nedzīvās dabas likumībām; tātad dzīvais kvalitatīvi atšķiras no nedzīvā.
2.Dzīvības organizācijas limeni: molekulas, šūnas, audi, organismi, populācijas, biocenozes, bioģeocenozes.
Molekulas līmenis—viena elementa atomiem reaģējot savā starpā veidojās molekulas. Piem., gaisa skābeklis molekula sastāv no 2 atomiem. Molekulas ir vielu vissīkākās daļiņas, kam piemīt visas šīs vielas īpašības. Dzīvie organismi sastāv gan no neorganiskām, gan no organiskām vielām.
Dzīvo būtņu sarežģītā uzbūve sākas ar šūnu—dzīvības pamatvienību. Šūnas sastāv no molekulām, kas satur atomus, bet tie ir mazākās matērijas daļiņas, kuras var iesaistīties ķīmiskajos savienojumos.
Šūna—elementārā dzīvā sistēma, kurā izpaužas dzīvās matērijas galv. īpašības: vielmaiņa, augšana, kairināmība, reproducēšanās, iedzimtība un pielāgotība. Šūna ir visu augu un dzīvnieku attīstības, uzbūves un darbības pamatā. Tā sastāv no kodola un citoplazmas. Ja šūna attīstības procesā zaudē kodolu, piem., zīdītāju eritrocīts, tā zaudē arī spēju dalīties. Šūnu lielums, forma, iekšējā uzbūve un f-jas ir ļoti daudzveidīgas. Šūnas var būt apaļa, zvaigžņveidīga, kubiska utt. Tās forma atkarīga no citoplazmas virsmas spraiguma, no blakusšūnu meh. iedarbības, no šūna funkcionālā stāvokļa.…