Līdzīgi kā lielākajā pasaules daļā, arī Latvijā nepastāv konkrēts lobēšanas tiesiskais
regulējums. Šis ir iemesls, kāpēc lobēšanas skandāli nereti tiek aizstāti un risināti kā korupcija, u.c. Konkrēta lobēšanas definīcija vēlaizvien nav izveidota, jo dažādās valstīs to definē savādāk. Taču visām ir kas kopīgs, tas ir mērķis- panākt kāda lēmuma pieņemšanu lobētāju interesēs. Tādā veidā koncepcijas autori šī dokumenta sagatavošanā lobēšanu definē kā apzinātu un sistemātisku komunikāciju ar publiskās varas subjektiem lēmuma ietekmēšanas nolūkā kādas privātpersonas interesēs.7 Autore vēlas uzsvērt arī piemēru no savas dzīves, situāciju kurā
saskārusies ar lobēšanu. Tas notika pie ģimenes ārsta, slimnīcā, atklājās tikai tad, kad jau neskaitāmo reizi lika lietot konkētu medikamentu, ņemot vērā autores teikto, uzsverot, ka konkrētais līdzeklis nepalīdz un vienmēr bijis neaktīvs organismā.
Pēc autores domām, J. Krūmiņa raksta “Operācija Optimizācija” viena no galvenajām
atziņām ir tā, ka lai veiksmīgāk un ātrāk iesniegtais likumprojekts stātos spēkā, nepieciešams piesaistīt pēc iespējas vairāk speciālistus gan no valstiskām iestādēm, gan no nevalstiskām organizācijām, kuru kompetenci var iespaidot paredzētās izmaiņas. Tas ir arī veids, kā pamanīt iespējamās kļūdas, kuru dēļ likumprojekts arī var tikt noraidīts. Gūta arī atziņa par to, ka juristam ir jāspēj saskatīt likuma divas puses, proti, atpazīt to kā pēc iespējas konkrētāku un precīzāku, bet tajā pašā laikā jāspēj saskatīt to no tās puses, kur likumam ir jābūt pietiekami elastīgam, lai to varētu piemērot dažādos gadījumos. Normatīvo aktu skaita pieaugumu kontrolēt nevar, tas palielinās ik dienas. Desmit gadu laikā skaits ir audzis trīs reizes.8
…
