Romāna Kompozīcija.
Norai Ikstenai ir pašai savs, savdabīgs stils. Ar nedaudz filozofisku pieskaņu autore tagadni un realitāti savij kopā ar izsapņotiem sapņiem, kuri tiek attēloti kā realitāte, brīžiem ir grūti nošķirt, kur sākas notiekošais ar iztēloto. Autore nebaidās lietot vācu un krievu valodas izteicienus, tie veiksmīgi iederas tekstā un piedod dialogiem savu īpatnēju saprotamību. Pati kompozīcija ir interesanta ar paša teksta atklāšanos, kā lasītājam arvien vairāk paveras atklāsme par notiekošo. Prozas darbam ir gredzenveida kompozīcija, tā sākas un beidzas ar akmeņu izsviešanu, tikai darba beigās šie akmeņi pārvēršas par cilvēkiem. Grāmatas katru nodaļu sastāda atsevišķu cilvēku stāsti un pārdzīvojumi, kurus visus savieno Eleonora. Teksts ir sarakstīts no 3. personas skatupunkta, tādējādi lasītājs netiek ietekmēts ar kāda tēla sajūtām.
Virsrakts „Dzīves svinēšana” man asociējas ar nosacītu ironiju. Tekstā ir runāts par sievietes kaislībām, bohēmu, uzdzīvošanu, bet tajā pašā laikā šī dzīves svinēšana iet cauri grūtiem un smagiem pārdzīvojumiem, kuros nelielas lietas liek justies kā svētkos, piemēram, gardā maltīte nabadzīgajā būdā kopā ar Sofiju. Pēc manām domām tā ir arī kā pamācība lasītājam, ka katra lieta, kuru saņemam nav jāsaprot kā pašsaprotama, pret patīkamu pārsteigumu, veiksmi un laimi ir jāizturas kā pret dāvanu un jāizbauda tā.
…