„Spožākais darbs pēdējo gadu latviešu prozā. Nora Ikstena ir sasniegusi gluži vai klasisku samēru starp aizraujošu vēstījumu un zemes un debess dzīļainu izjūtu, starp latvisko un lirisko tradīciju un mūsdienu domas skrējieniem, klupieniem, lidojumiem.”
(Jānis Rokpelnis.)
Nora Ikstena ir viena spilgtākajām jaunākās paaudzes prozaiķēm. Savos darbos Ikstena ikdienišķu cilvēku izjūtas un notikumus spēj padarīt neaizmirstamus, liekot ikvienam domāt par to, ko nozīmē patiesa mīlestība un brīvība, cik ir vērta dzīvība un nāve. Rakstniece it kā pie rokas paņem lasītājus un nesteidzīgi ieved savā izjūtu pasaulē, kas patiesībā ir mūsu pašu izjūtas, ko esam ļāvuši viņai iepazīt.
“Esmu tikusies ar lasītājiem dažādās auditorijās, labprāt uzklausot, ko viņi par mani domā, jo šie izteikumi rakstnieku norūda,” saka N. Ikstena. Viņa atzīst, ka nekad nav bijis vienalga, kāda ir apkārtējo cilvēku dzīves realitāte, ko viņa pārveidojusi savos darbos. Tā vienmēr vairāk vai mazāk ir skārusi autori personīgi. Rakstniecei piemīt spēja cieši “saaugt” ar grāmatas varoņiem.
Noras Ikstenas romāna „Dzīves svinēšana” lasīšana vispirms ir estētisks pārdzīvojums. Nosaukums „Dzīves svinēšana” liktu gaidīt dzīves apliecinošu dzīves attēlojumu- lai arī varbūt minorā- bet romāna noskaņa ir nopietna, smeldzīga- dīvaini nereāla un skaisti vieda.
„Tipisks Ikstenas darbs, visviens, stāsts vai romāns – tas ir stāsts, kurā tiek stāstīti citi stāsti un sapņoti sapņi, un no šiem sapņiem, ja kāds uzņemtos sastādīt to katalogu, veidotos fantastiska pasaule, kas pārpilna ar mistēriskos ceļojumos savāktu neiespējamu domu mežģīņu kolekcijām. Izstāstītu sapni viņa identificē ar stāstu stāstīšanu kā tādu, jo sapņa un stāsta pamatā ir viena un tā pati īsti nedefinējama substance. Taču savā būtībā stāstu stāstīšana – visviens, vai tie ir sapņi, vai kas cits – ir maģiska padarīšana, kas vistiešākajā veidā saistīta gan ar tāliem aizlaikiem, kad literatūras mūsdienu izpratnē vēl nemaz nebija, gan ar aizapziņas sfērām, kurās līdzenās teksta rindiņas pārvēršas pavisam neskaidrās sajūtās un apjausmās. Un stāsts par sapni vēl ir saglabājis šo saikni ar arhaisko maģiju, jo, galu galā, vēl neviens tā arī nav izskaidrojis, kas ir sapnis un kas – stāsts par sapni.”
(Guntis Berelis.)
…
