1. Ievads
1.1. Nodokļu teorijas pamatprincipi. Nodokļu būtība un evolūcija
Visā cilvēces vēsturiskās attīstības gaitā valsts un sabiedrības nepieciešamo vajadzību apmierināšanai ir pastāvējuši nodokļi un nodevas kā sabiedrības kopprodukta pārdales instruments.
Speciālisti nosacīti izdala trīs nodokļu aplikšanas vēsturiskās attīstības posmus. Katrs nākamais posms no iepriekšējā atšķīrās ar nodokļu nozīmes paaugstināšanu valsts ienākumos, kā arī nodokļu mehānismu attīstības pakāpi.
Pirmajā posmā radās pirmie – ļoti primitīvi un pamatā naturālie obligātie maksājumi, šis posms raksturojas arī ar nesistemātisko nodokļu iekasēšanu bez speciālās iekasēšanas institūcijas. Nodokļi parādās līdz ar valsts veidošanos.
Otrais posms nodokļu attīstībā raksturojas ar nodokļu lomas paaugstināšanu valsts ienākumu veidošanā un relatīvi sistemātisko iekasēšanu. Otrajā posmā ( XVI-XVII gs.) veidojās valsts institūcijas, kas nosaka aplikšanas kvotas, uzraudzīja iekasēšanas procesu un noteica to. Tiek sakārtota nodokļu iekasēšana.
Trešais nodokļu attīstības posms sākas XIX gadsimtā.To raksturo sistēmas sakārtošana, sistematizācija un unifikācija, nodokļu veidu un skaita samazinājums. Atkarība no veidiem mainījās aprēķināšanas kārtība (algas, rente, procenti, pensijas) – nosaka fiskālais dienests, pārējie deklarējot. Parādās arī tādi sistēmas elementi, kā neapliekamie ienākumi.
Nodokļu teorijas kā pabeigtās mācības sāka veidoties no XVII gadsimta un kā principu kopsavilkums attīstījās sabiedrības ekonomiskās attīstības ietekmē.
Nodokļu teorija – zinību sistēma par nodokļu būtību, lomu un vietu ekonomiskajā, sociāli – politiskajā sabiedrības dzīvē.
Pastāvēja vairākas zinātniski vispārinātās izstrādnes par nodokļiem un nodokļu aplikšanu kopumā (vispārējās nodokļu teorijas):
Maiņas teorija pamatojas uz pieņēmumu, kā nodokļu aplikšanai ir „maiņas” darījuma, jeb atlīdzības raksturs. Teorija izstrādātāju spilgtākie pārstāvji Sebastjens Vobāns (1633-1707) un Šarls Monteskje (1689-1755) – teorijas uzskats, ka nodoklis ir līgumiskais maksājums.
Klasiskā nodokļu teorija („Nodokļu neitralitātes teorija”) ir ekonomikas klasiskās teorijas sastāvdaļa. Teorijas pārstāvji ir Ādams Smits (1723-1790) un Džons Rikardo (1772-1823). Teorijā arī pirmo reizi tika fiksēts dalījums starp nodokļiem, kā valsts funkciju izpildes segšanas obligāts maksājums.
Monetārisma teorija (M.Frīdmanis) balstās uz naudas līdzekļu kvantitatīvo teoriju, ekonomisko regulēšanu nodrošinot ar naudas apgrozību, kas atkarīga no naudas daudzuma un procentu likmēm.
Piedāvājumu ekonomikas teorija ir attīstījusies samērā nesen – XX.gs. 80.gados, to pārstāvji ir M.Berns, G.Stains, A.Laffers. Teorijas postulāts- augstā nodokļu aplikšana negatīvi ietekmē uzņēmējdarbības un investīciju aktivitāti, kā rezultātā samazina nodokļu maksājumu lielumu. Teoriju ilustrē t.s. „Laffera līkne”.
1.2. Nodokļu elementi un nodokļu terminoloģija. Nodokļu klasifikācija
Nodokļi sastāv no vairākiem obligātiem elementiem, kuri noteikti ir ietverami konkrētu nodokļu likumos:
- nodokļu maksātāji– var būt gan fiziskās, gan juridiskās personas;
- nodokļa objekts – ir tā ekonomiskā parādība, kurai tiek piemēroti nodokļi (ienākumi, īpašumi, izdevumi, patēriņš, atsevišķi darījumi).
- nodokļu bāze – ir nodokļa objekta kvantitatīvais raksturojums, kas ļauj noteikt apliekamā objekta kvantitāti. Nodokļu bāze var tikt koriģēta no taisnīguma, lietderības vai citiem apsvērumiem.
- nodokļu likmes – ir konkrēta nodokļa lielums uz vienu nodokļa bāzes lielumu, kas var tikt noteikts absolūta summā vai procentos no bāzes lieluma.
…
