2. Nodokļu iespaids uz ražošanas metodes izvēli.
Uzņēmuma ražošanai kalpo izejvielas, ražošanas līdzekļi, darba ražīgums un citas kombinācijas, kuras reprezentējāt kādu ražošanas metodi. Ja uzņēmums var izvēlēties starp vairākām, kvalitatīvi atšķirīgām ražošanas faktoru kombinācijām, tā izvēlēsies metodi, kas dod produkciju ar mazākām izmaksām. Metodes izvēle vienmēr bāzējas uz ienākumu pamata.
Īstermiņa metodes izvēles raksturīgāka pazīme – izvēlētas ražošanas jauda jau ir uzņēmēja rīcība.
Salīdzinot kādu mazāk intensīvu metodi ar vairāk intensīvu ieguldījumu metodi, pirmā metode izpaužas ar zemāk noteiktām izmaksām (piemēram, nolietojuma atskaitīšana), ar augstākām mainīgajām izmaksām (piemēram, alga) un ar niecīgiem ienākumiem. Bet otra metode ir ar augstiem ienākumiem un labvēlīgāka nekā pirmā metode. Pie kritiska daudzuma m mainās divu metožu priekšrocības. Otra metode ir kapitālintensīvāka tāpēc, ka tā prasa lielāku ražošanas faktoru apjomu, nekā pirmā. Tas nozīmē, ka otras metodes plānošana ir svarīgāka. Ja papildus rezerves kapitālu finansē ar personīgā kapitāla palīdzību, kuru citā gadījumā uzņēmējs varētu ieguldīt savā privātuzņēmumā, tad no tā pienākošais uzņēmumu īpašuma nodoklis pierēķināms otrai metodei un ir izšķiroši svarīgs plānošana, kāds tas nevar būt pie pirmo plānošanas metodi. Uzņēmumu kapitāla vienību vērtības paaugstināšana, sakarā ar rezervēm, ir saistīta tikai ar ražošanas metodes izvēli. Atbilstošā vienības vērtības daļa jābūt apliktai attiecīgi uzņēmuma kapitāla nodokļiem. Ar nodokļiem apliek tad, kad ražošanas izmaksas paaugstinās. Tāpēc otra metode ir noslogota vairāk ar nodokļiem, nekā pirmā metode.
Ja kādam mainīgam ražošanas faktoram tiek pacelts nodoklis, tad paceļas arī mainīgas izmaksas abām metodēm, bet vairāk paceļas pie pirmās metodes, jo tā iegulda vairāk ar nodokļiem aplikto produkcijas faktoru.
Metodes izvēles plānošana pamatojas uz to, ka ieņēmumu puse netiek skarta. Ja uzņēmumam ir nemainīgas cenas un ražošanas izmaksas, tad tas maksājumiem nodokļiem nav nekāda iespaida uz tās izvēles plāniem.
12. biļete
1. Izložu un azartspēļu nodoklis.
Izložu un azartspēļu nodokli maksā kapitālsabiedrības, kas likumā noteiktajā kārtībā saņēmušas speciālu atļauju (licenci) izložu un azartspēļu organizēšanai un uzturēšanai. Latvijas Republikā azartspēles un izlozes drīkst organizēt tikai azartspēļu vai izložu organizētājs.
Latvijas Republikā drīkst uzstādīt un ekspluatēt azartspēļu automātus un iekārtas, kā arī spēļu automātu spēles programmas, kas ir reģistrētas un sertificētas.
Latvijas Republikā ir atļauts organizēt šādas azartspēles:
1) spēļu automātu spēles;
2) ruleti (cilindrisko spēli);
3) kāršu spēles;
4) kauliņu spēles;
5) derības;
6) totalizatoru;
7) bingo;
8) interaktīvās azartspēles.
Ar azartspēļu nodokli apliekamais objekts ir azartspēļu organizētājs — kapitālsabiedrība, azartspēļu norises vieta un spēļu iekārtas. No katras iekārtotās vai uzstādītās azartspēļu tiešās norises vietas iekasējams nodoklis pēc šādām likmēm par katru kārtējo kalendāro gadu:
1) rulete (cilindriskā spēle) — par katru ruletes rotējošajai iekārtai pievienoto spēļu galdu — Ls 12 144;
2) kāršu un kauliņu spēles — par katru galdu — Ls 12 144;
3) videospēles un mehāniskie automāti — par katra automāta katru spēles vietu — Ls 2208.
Veiksmes spēlei pa tālruni azartspēļu nodoklis ir 15 procenti no šīs spēles organizēšanas ieņēmumiem.
Azartspēļu nodoklis par totalizatoru un derībām ir 15 procenti no šīs spēles organizēšanas ieņēmumiem.
Azartspēļu nodoklis par bingo ir 10 procenti no šīs spēles organizēšanas ieņēmumiem.
…
