Dotai teorijai ir vairāki svarīgi pielietojumi. Pirmkārt, bezdarbnieku pabalsti (un arī citi pabalsti) palielina līdzsvara bezdarba līmeni. Bezdarba pabalsti samazina “sodu” saistītu ar atlaišanu. Tāpēc, lai veicinātu strādnieku neslinkošanu, firmām ir jāmaksā lielākas algas. Šīs lielākās algas samazina pieprasījumu pēc darba spēka.
Otrkārt, modelis izskaidro, kāpēc ekonomisko šoku gadījumā algu piemērošanās notiek lēni. Samazinoties pieprasījumam pēc darba spēka, tas noved pie zemākas algas un augstāka bezdarba līmeņa. Pārejas periodā tomēr algu samazinājums tiks samērots ar bezdarba līmeni un tas palēninās šo procesu.
Treškārt, dotais modelis atklāj, ka radušais tirgus līdzsvars ne vienmēr ir Pareto optimāls gadījumā, ja jāņem vērā darbu uzraudzības izmaksas. Citiem vārdiem, ir iespējamas tādas valdības intervences, kuru rezultātā visiem būs labāk. Tā eksistē gadījumi, kad vēlamas ir algu subsīdijas. Ir arī situācijas, kur valdībai būtu jāiejaucas un jāpiedāvā bezdarba apdrošināšana. Ir vēlams apgrozījuma nodoklis (neliels), jo liels apgrozījums palielina brīvu darba vietu skaitu un līdz ar to arī samazina bezdarbnieku skaitu, un secīgi arī draudus tikt atlaistam.
Bez tam dotā teorija parāda arī apstākļus, kāpēc dabīgais t.i. līdzsvara bezdarba līmenis ir tik relatīvi augsts: augsts darba spēka apgrozījuma līmenis, augstas darba atdeves novērošanas izmaksas, augstas procentu likmes strādājošiem, lielas iespējas strādājošiem mainīt darbā ieguldāmās pūles vai lieli zudumi no slinkošanas darba devējiem.
Visbeidzot dotā teorija parāda arī kā līdzsvara situācijā, pastāvot identiskiem strādājošiem tomēr var būt algu dispersija. Dažām firmām izdevumi slinkošanas gadījumā var šķist īpaši sāpīgi un tāpēc tās piedāvās augstāku algu nekā citas.
…
