Neskatoties uz gadu simteņiem, kas ir pagājuši, kopš N. Makjavelli 1513. gadā ir sarakstijis un dāvajis šo grāmatu Lorenco Dižajam, Pjēro de Mediči dēlam, šī grāmata joprojām tiek lasīta un apspriesta. Un tādai jabūt labai grāmatai, un gudrai domai.
Kā jau jebkurš klasisks darbs, tas tiek interpretēts dažādos veidos. Daudzi šo darbu uzskata par politiski cinisku, par cietsirdīgu un nežēlīgu, bet visdrīzāk tāds nebija šī autora darba mērķis. Laikā, kad viņš rakstīja šo darbu, Itālija, kurā viņš dzīvoja un kuru neprātīgi mīlēja, bija uz posta sliekšņa. Itālijas politisko stāvokli raksturoja politiska sadrumstalotība. Viņš, saprazdams, ka pats nevar tikt pie varas un glābt to, nolēma uzrakstīt šo grāmatu, lai tie, kas ir pie varas, glābj Itāliju. Tajā laikā bija nepieciešams tieši tāds valdnieks, kādu aprakstīja autors – nodevīgs, cietsirdīgs un gatavs uz jebkādiem līdzekļiem mērķa sasniegšanai. Nepieciešamie mērķi ir lielā mērā atkarīgi no tautas un politiskās situācijas, tāpat kā zāļu stiprums atkarībā no slimības. Tāds ir mans viedoklis par autora mērķiem, daudzi to varētu apstrīdēt un arī viņiem, iespējams, būtu taisnība, jo īstos grāmatas sarakstīšanas motīvus zināja tikai pats Makjavelli. Daudzi uzskata, ka Makjavelli tādā veidā vēlējās pierādīt savu noderību Mediči režīmam, kuri bija pie varas, jo viņš pats tajā laikā, pēc Soderīnī gāšanas, bija zaudējis savu amatu un visu ietekmi. Citi atkal uzskata, ka tas ir autora tīri „tehnoloģiskais” skatījums uz politiku. Viedokļu ir daudz.
Cilvēki vēlas redzēt Valdnieku, kuram piemīt tikai labas īpašības, taču Makjavelli saka, ka tas nav iespējams, jo tad valdniekam nāktos izvairīties no netikumiem, bet tas savukārt veicinātu pārāk atturīgu attiecību veidošanos starp tautu un valdnieku. Makjavelli sacīja: ”Valdniekam, ja tas grib noturēties, jāiemācās nebūt labam un izmantot šo iespēju pēc apstākļiem un vajadzības”.1 Šo domu viņš pamato ar to, ka nereti labās īpašības atnes postu, bet tā sauktie netikumi sagādā drošību un labklājību. Valdniekam ir jāvēlas lai viņu uzskatītu par žēlsirdīgu nevis par cietsirdi, taču Makjavelli uzsver: „Valdniekam nav jāvairās no cietsirdības neslavas, lai noturētu savus padotos vienotībā un uzticībā, jo tas dažkārt var izrādīties daudz žēlsirdīgāk nekā aiz pārliecīgas mīkstsirdības ļaut izcelties nekārtībām, kam seko slepkavības un laupīšanas”.
…