Vairākas dienas pēc viņa nāves to meklēja direktors, kurš tikai pēc vēstneša ziņas uzzina, ka Akakijs miris. Jau nākamā dienā cits pārrakstītājs – stalts, ar daudz slīpākie un greizākiem burtiem.
Bet stāsts beidzas fantastiskāk – klīda baumas, ka pie Kaļinkas tilta un ap to klīstot kāds rēgs, kas ņemot nost šineļus visiem, neņemot vērā dienesta pakāpes un amatu. Kāds no departamenta redzējis mironi un saskatījis tajā Akakiju. Reiz pat tas notverts, jo šādas atņemšanas jau skāra ne vienu vien, bet šis tēls tik ļoti nošķaudījies, ka piešķaudījis ciet turētājiem visas acis un pazudis.
Reiz arī svarīgā persona sajutusi līdzjūtību pret Akakiju, jo viņš jau bija lādzīgs, tāpēc nosūta ierēdni uzzināt, vai tas atguvis savu šineli. Ierēdnis, saprotams, atgriežas ar sliktām ziņām un augstā persona jūt sirdsapziņas pārmetumus. Lai gan viņš ir lāga ģimenes cilvēks, kā nākas, tam ir arī otra dāma –Karolina Ivanovna, pie kuras arī dodas.
Piepeši svarīgā persona juta, ka viņu kāds satver aiz apkakles: „Ā, tad te nu tu man esi! Beidzot es tevi, tā teikt, notvēru aiz apkakles! Taisni tavs šinelis man vajadzīgs! Neparūpējies par manējo, turklāt vēl sabrāzi – tagad dod šurp savējo!” (127) Nabaga svarīgā persona steigšus lika pagriezties uz mājas pusi. Kopš tā laika viņš uzklausa visus pie viņa atnākušos. Un arī kopš tā laika ierēdnis-mironis vairs nav redzēts, laikam jau ģenerāļa šinelis tam pašā laikā!
Tikai kādas tantiņas jau vienmēr trin mēli un melš, ka ierēdnis-mironis vēl uzdarbojas. Vēl tikai kāds sardzes policists manījis ko līdzīgu šim ierēdnim, tikai tas bijis pārāks augumā, ūsains un ar milzīgu dūri, bez tam, vulgāru valodu, atcirtis „Ko tu gribi? „ policistam un pazudis tumsā. Ak, bailīgais policists.
Visticamāk, ka tas bija zaglis – gan lielais augums, gan ūsains, gan arī lielā dūre bija vērsusies pret Akakiju liktenīgajā dienā.
…
