Nikolajs Kūietis (1401-1464) raksta vēstuli skolotājam Tēvam Juliānam, lai ieinteresētu viņu lasīt grāmatu, kurā izklāsta savas domas par zinošo nezināšanu.
Tajā ietvertas viņa mācības pamatidejas:
• visu dabas parādību savstarpējās sakarības ideja:
• pretstatu sakritības ideja;
• mācība par Visuma bezgalību un cilvēku kā mikrokosmu.
Spēcīgs izbrīns ir pirms izziņas alkām, pateicoties kurām intelekts (kura esamība ir saprašana) nostiprina sevi ar patiesības izpētīšanu.
Visās lietās cilvēki ievēro tieksmi pastāvēt vislabākajā veidā (tieksme ir Dieva dāvāta).
Arī būtnes, kurām iedzimta spriešanas spēja, darbojas ar šādu tieksmi.
Ja notiek citādi, tad tās ir neparedzētu apstākļu sekas (slimība, nepatiess viedoklis).
Brīvs intelekts ietver un izzina patiesību, kuru tiecas sasniegt, aplūkojot pasauli (cilvēki nešaubās par tā patiesību).
Pētnieki spriež par nezināmo ar samērīguma salīdzināšanas palīdzību (tiek izpētīts, salīdzināts un noteiktas proporcijas).
Kad meklētais tiek salīdzināts ar iepriekš zināmo (izmantojot īsu proporcionālu redukciju), izzinošais spriedums nesagādā grūtības, bet, kad nepieciešami daudzi starpposmi, rodas grūtības un neskaidrības (matemātika- sākotnējos pieņēmumus reducēt uz pirmajiem principiem ir vienkāršāk, bet nākamos grūtāk, jo jāiziet caur sākotnējiem). Ikviens pētījums ir sarežģīta samērīguma salīdzināšana. Bezgalīgais paliek nezināms.
Proporcionalitāte = līdzība/ atšķirība, kuru neizprot bez skaitļa, tāpēc skaitlis (ietverts proporciju veidojošā daudzumā un jebkurā akcidentālā/substanciālā līdzībā/atšķirībā) aptver samērīgo.
Taču cilvēka saprāta robežas pārsniedz kombināciju precizitāte ķermeniskās lietās un nezināmā reducēšana uz zināmo (Sokrats: viņš zina tikai to, ka nezina neko; Zālamans: visas lietas ir sarežģītas un vārdos neizskaidrojamas; Aristotelis: visacīmredzamākās lietas ieraudzīt ir tikpat grūti, cik pūcei saules gaismu). Viss, ko cilvēki vēlas izzināt, ir pašu nezināšana. Ja cilvēki spēs sasniegt to pilnībā, tad sasniegs zinošo nezināšanu.
…
