Tautība un nevienlīdzība.
Populācijas pieaugumu un apkārtējās vides nolietošanās var novest arī pie dumpja un politiskiem konfliktiem valsts iekšienē, piemēram, sacelšanās pārtikas trūkuma dēļ.
Ja migrāciju aplūko globālā apjomā tā nav reāli bīstams process, bet, ja migrāciju aplūko kādā konkrētā reģionā – tā par tādu var kļūt. Tas attiecas uz patvēruma meklētājiem, kā arī, ja kādā reģionā strauji uzlabojas dzīves apstākļi, piemēram, rodas jaunas darba vietas u.tml. lielais cilvēku pieplūdums var radīt problēmas.
Starpgrupu konflikti – populācijai palielinoties, cīņa par trūcīgajiem resursiem pieaug. Cilvēki saskaroties ar slimībām un trūkumu nedrīkst “mierīgi sēdēt un badoties, un gaidīt nāvi”. Ja konkurence pastiprinās līdz konfliktam, rezultāts var būt visaptveroša cīņa par sarūkošiem resursiem, tādiem kā dzīves telpa un pārtika.
Latvijā pašreizējās etnisko attiecību problēmas ir, galvenokārt, rusifikācijas un etnisko minoritāšu asimilācijas sekas.
Krievi Latvijā ir lielākā etniskā grupa, kas lielākā skaitā ieplūda šajā teritorijā 17.gs.beigās, kad krievu vecticībnieki meklēja patvērumu Latgalē. 1935.gadā Latvijā bija 10% krievu no visiem iedzīvotājiem, bet 1989.gadā – 34%. Šo pieaugumu izraisīja forsētā migrācija, kas bija PSRS ekonomiskās un nacionālās politikas rezultāts.
Puse Latvijas krievu dzīvo Rīgā, latvieši bija kļuvuši par minoritāti paši savā galvaspilsētā (36% no iedzīvotājiem). Rusifikācijas process būtiski ietekmēja pamatnācijas dzīvi, bet vēl vairāk skāra etniskās minoritātes.
Visā padomju laikā latviešiem bija ārkārtīgi zems dabiskā pieauguma līmenis, bet 90.gadu sākumā nopietna demogrāfiskā krīze skāra visus Latvijas iedzīvotājus, un mirstība gandrīz divkārt pārsniedz dzimstību. Nestabilā sociālā situācija un ekonomiskās grūtības ietekmēja nelatviešu demogrāfisko situāciju spēcīgāk nekā latviešu.
…
