1. Ar inflāciju ekonomikas teorijā saprot vispārēju cenu līmeņa celšanos vai arī naudas vērtības krišanos ilgstošā laika periodā. Galvenais inflācijas iemesls ir disproporcijas tautsaimniecībā, kuras izjauc līdzsvaru starp pieprasījumu un piedāvājumu, starp ienākumiem un izdevumiem, starp nozarēm un tml.
Lai noskaidrotu, kā inflācija ietekmē ekonomiku un kāds ir tās pieļaujamais līmenis, jānosaka inflācijas kritiskais punkts. Tas raksturo robežu, aiz kuras inflācija kļūst par ražošanas sašaurināšanās un „bremzēšanas” faktoru. Pēc kritiskā punkta sasniegšanas samazināšanās naudas reālā vērtība un tā pirktspēja, un inflācija destabilizē ekonomiku. Inflācijas periodā pieaug dzīves dārdzība. Lai noturētu dzīves līmeni, nominālie ienākumi jāpalielina vismaz tādos pašos tempos, kādi ir inflācijas tempi. Attīstītā tirgus sistēmā iedzīvotāji nogulda savus brīvos naudas līdzekļus depozītos un vērtspapīros ar fiksētu ienākumu. Ja inflācijas tempi ir augstāki nekā šie fiksētie ienākumi, noguldītāji zaudē. Arī kreditori atrodas tādā pašā situācijā, jo naudai, ko atdod aizņēmēji, būs mazāka vērtība kā aizdotajai. Lai izvairītos no šādas situācijas procentu likmei jābūt augstākai par inflācijas tempiem. Pie zināma inflācijas līmeņa, kad valsts budžeta ienākumi nepalielinās proporcionāli cenu pieaugumam un tie nesedz izdevumus, to izjūt arī valsts. Tas izskaidrojams ar to, ka 1) nodokļu maksājumus budžetā izdara no iepriekšējā perioda ienākumiem; 2) nodokļu maksājumi no ienākumiem samazinās, jo krītas realizācijas apjoms; 3) nodokļu maksātāji nestabilitātes un neskaidrās ekonomiskās situācijas apstākļos sāk izvairītos no pilnas un savlaicīgas nodokļu maksāšanas.1
…