Nervu sistēmas uzbūve, funkcijas un patoloģija

Nervu sistēmai ir trīs pamatfunkcijas:
1. Sajūtu uztveršana. Jušanas receptori, kas atrodas ādā un citos orgānos uztver ārējās un iekšējās vides kairinājumus, radot nervu impulsus, kas virzās uz centrālo nervu sistēmu.
2. Kustību regulācija. Nodrošina koordinētas muskuļu kontrakcijas un dziedzeru sekrēciju, kas ir atbildes reakcijas uz kairinājumu, ko uztver jušanas receptori.
3. Visa organisma darbību saskaņošana. Centrālā nervu sistēma apkopo informāciju, ko saņem no visiem orgāniem.
Cilvēka centrālo nervu sistēmu (CNS) veido galvas un muguras smadzenes. Nervu sistēmas pamatvienība ir neirons. CNS satur virs 100 miljardi neironu, bet kopējais nervu garums sasniedz pat 160 000 km. Neirons ir veidots no trim komponentēm – šūnas ķermeņa un no tā atejošām tievām šķiedrām – dendrītiem un aksona. Dendrīti ir salīdzinoši īsas šķiedras, pa kurām impulsi virzās uz nervu šūnas ķermeni. Dendrīti ir neirona receptorā daļa, kas saņem stimulus un turpina to pārvadi. Tipiskam neironam ir tikai viens aksons. Aksons ir gara šķiedra, kas vada nervu impulsus prom no šūnu ķermeņa. Lielāko CNS daļu aizņem neiroglijas šūnas un starpneironi. Dažādas neiroglijas šūnas veic dažādas funkcijas. Piemēram, astrocīti aizpilda telpu starp neironiem un aptver CNS asinsvadus, mikroglijas šūnas ir fagocīti, oligodendroglijas šūnas līdzīgi Švāna šūnām deponē mielīnu CNS struktūrās, bet ependima šūnas izklāj ventrikuļus. Nervu šūnu sakopojumus, kas atrodas CNS sauc par kodoliem.…