Jau no seniem laikiem ir norisinājušās un joprojām turpinās aktīvas diskusijas par nāvessoda ētiskumu un pamatotību, un attiecīgi atsevišķās valstīs tas tiek vai netiek pielietots praksē. Par šo tēmu ir izteikušies arī izcili domātāji: Hobss ir teicis, ka nāvessods ir iebaidīšanas līdzeklis sabiedrības interesēs, bet to nevar uzskatīt par sodu. Savukārt Voltērs izteicies par šā soda veida ierobežošanu. Vienīgais gadījums, kad nāvessods būtu attaisnojams, viņaprāt, ir šāds - "ja nav citas iespējas izglābt dzīvību daudziem cilvēkiem, tad noziedznieks jāiznīcina kā traks suns". Šis diskusijas ir šķēlušas arī Latvijas sabiedrību divās daļās. Latvija ir pievienojusies Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas sestā protokola 1. pantā ir noteiktajam, ka ’’Nāvessods tiks atcelts. Nevienam cilvēkam nedrīkst piespriest šo sodu vai to izpildīt’’, un tomēr Latvijas Krimināllikumā nāvessods kā soda mērs vairs nav ietverts. Lai izprastu visus ar nāvessodu saistītos jautājumus un spētu objektīvi spriest par šo jautājumu, uzskatu, ka ir nepieciešamas labas juridisko jautājumu zināšanas. Citādi ir ar katra cilvēka subjektīvo viedokli, kas nereti parādās dažādās publikācijās un reportāžās masu saziņas līdzekļos. Savā darbā centīšos izprast un izklāstīt temata būtiskākās problēmas un jautājumus, kā arī centīšos ietvert arī savu subjektīvo viedokli par nāvessoda nozīmi un lomu mūsdienu sabiedrībā.
Līdz ar neatkarības atgūšanu Latvijā un citās bijušajās PSRS valstīs pamazām parādījās diskusijas par nāvessoda atcelšanu, kas PSRS laikos pastāvēja un tika plaši pielietots. Uz nepieciešamību nāvessodu atcelt norādīja arī Eiropas Savienības institūcijas, ANO un īpaši aktīvi – dažādas starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības organizācijas. 1996. gada 24. septembrī toreizējais Valsts Prezidents – Guntis Ulmanis izsludināja moratoriju nāvessodam, galvenokārt ņemdams vērā starptautiskās saistības, ko uzlika Latvijas uzņemšana Eiropas Padomē, tādējādi radot situāciju, ka nāves sods netika pilnīgi atcelts, bet netika arī piemērots.…
