Mierlauks lauzdams gaismai ceļu, sevi mirdzošu darījis. Ar svētbijību viņš iet savā darbā, savā teātrī, kā iet pie dievkalpojuma. Te meklējams tas noslēpums, kas rada Mierlauka garīgo spēku. Viņa gara elpu esam jutuši visi, visi – caur Mierlauka personību varējusi uzplaukt ticība dzīvībai, dzīves jēgai un īstam radošam teātrim.
‘’Izjūtu dziļu cieņu un pateicību sirdī pret savu pirmo skolotāju un ietekmētāju, kā pret īstu vienkāršu Latvju mākslinieku un lielu cilvēku’’,
tā Eduards Smiļģis, bet otrs laikabiedris A.Amtmanis – Briedītis īsi:
‘’Mierlauks pieder pie tiem izredzētajiem, kam jau šūpulī ienesta mākslinieka dzirksts, kas izvērtusies par spožu un varenu liesmu, kurā sildījusies latviešu tauta un auguši jauni talanti’’.
Aleksis Mierlauks (Friedfelds) dzimis 15. aprīlī 1886. gadā Rīgā. 3 dienu vecs zaudē māti , drīz pēc tam arī tēvu. Par laimi atradās līdzcietīgi ļaudis, kas nevarīgo bērnu pieņem kā audžudēlu. Tas bija 60 gadu vecais Jēkabs Otto Friedfelds ar savu sievu Augusti. Tā bija vienkārša darba cilvēku ģimene, patiesi , sirsnīgi, bez pasaulīgās mantas. Tā kā pašiem bērnu nebija, mazajam Aleksim pieķeras ar visu sirdi. Jēkabs Friedfelds bija iecienīts dārznieks un viņu ģimene dzīvo Dētera muižā, Pārdaugavā, Bezdelīgu ielā. Dzīve rit klusi, audžu vecāki strādā no saules līdz saulei, bet Aleksis aug par dūšīgu zēnu, kas nebaidās ne no viena darba, Aleksim ir liela dziņa mācīties, bet ģimenes rocība to neatļauj. Starp aktieriem Mierlauks ir vislielākais lasītājs, kas nāk līdzi no bērnības naktīm, kad tika lasīts sveču gaismā.…
