Mūzika ir pārpilna ar klajiem zemtekstiem.” (253) „Sieviete kā mūzika. Sieviete un mūzika. Sieviete kā mūzikas mūza. Visriņķī – mūzikas instrumenti. Pārējie spēlmaņi ir izgājuši, palikuši vien instrumenti, kas saslieti gar sienām, pie krēsliem (..) pietiek ar mūzikas mūzu, kas pasauli spēj piepildīt ar pārpasaulīgām skaņām... Pasaule viņai pakļausies, mūzika iznīcina pasauli... Mirklis pirms pasaules bojāejas mūzikas apokalipsē.” (240)
Senākās ķīniešu oktāvas pustoņiem tiek piedēvētas iņ un jan īpašības, tādējādi mūzika kļuva par būtisku pretstatus apvienojošu dualitātes simbolu. Mākslas mūziķi un mūzikas instrumenti bieži simbolizē mieru vai mīlestību. Šajā romānā var izcelt šo opozīciju, romānā mūzika saistībā ar lirikas „es” simbolizē negācijas, mūzika tiek salīdzināta ar troksni, šausmām mūziķi asociējas ar slimībām, pret mūziku ir sarkastiska attieksme: „Smilkstu sonāte”, „Smilkstu sonāte artrītam un rīkles vēzim” (81), „Himna taisnās zarnas vēzim”, „Glaukomas maršs” (84), „Išēmiskais kvartets” – slavenu komponistu darbi tiek izsmieti un pārveidoti. Tas pats pretstats vērojams romāna nodaļā par mākslinieku, kur mūzika ir iedvesmas avots, tā ir harmonija, kuru cilvēks iegūst arī seksuālā akta laikā.
Secinot var teikt, ka mūzika prozā pilda ļoti svarīgas funkcijas, pateicoties mūzikai, daiļdarbs iegūst zināmu emocionalitāti. Mūzikas tēla ievijums daiļdarbā rada sižetisko savdabību, bet blakus redzes gleznām, lasītājam rodas iespēja baudīt arī dzirdes gleznas, tādējādi var teikt, ka no mūzikas literatūra ir pārņēmusi ne tikai ritmu, intonāciju, bet arī vienu no svarīgākajām funkcijām un raksturīgākajām īpašībām – harmoniju, spēju piesaistīt lasītāju, sniegt estētisko baudu. Tajā pašā mirklī gribas uzdot jautājumu – vai labs rakstnieks nav arī izcils mūziķis un mākslinieks un otrādi?
…
