Mūzika un balets no 1945. līdz 1990.gadam Latvijā

Darbā iekļautie jēdzieni:
Kadru tīrīšana, oratorijas, kantātes, simfonijas, akrobātika, kustību plastika.

Tāpat kā visus citus mākslas veidus, arī mūzikas dzīvi četrdesmito gadu beigās un piecdesmitajos gados ietekmēja sociālisma ideoloģijas prasības, bieži radošo mākslinieku stāvokli padarot pilnīgi bezcerīgu.

Mūzika:
Pēckara desmitgades visu mūzikas dzīvi noteica politiskie vadītāji, kuru rīkojumi bija jāpilda arī radošajām savienībām - Komponistu savienībai un Mūzikas padomei. Kongresos un jaun­rades lēmumos tika analizēti sasniegumi, noteikti turpmākie uzdevumi. Tika pasūtīti valstij vajadzīgi, vienīgās partijas režīmu slavinoši darbi - oratorijas, kantātes, dziesmu cikli un simfonijas. Tas bija neizbēgami, tomēr, tāpat kā tēlotājmākslā un rakstnie­cībā, arī mūzikā autori radoši pilnveidoja savu individuālo stilu un panāca augstu muzikālo kvalitāti: lai arī šo skaņdarbu nosau­kumi un teksti atbilda ideoloģiskajām prasībām, tomēr skaņ­darba mūzika ļāva klausītājiem saprast tā īsto jēgu. Lai arī kādas direktī­vas būtu noteiktas, latviešu klasiskās mūzikas mantojums bija neatņemama mūzikas dzīves sastāvdaļa. Bija atļauti un pieejami galvenie Jāzepa Vītola, Emiļa Melngaiļa un Jāņa Mediņa darbi, un Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta" joprojām palika uz operas skatuves. "Kadru tīrīšana" skāra arī mūziķus un komponistus. Alfrēds Kalniņš drīz vien tika atbrīvots no Konservatorijas rektora amata, bet Emilis Melngailis - no Komponistu savienības vadītāja pie­nākumiem. …