TEORĒTISKĀ DAĻA
1.PĒTĪJUMA PROBLĒMAS TEORĒTISKĀ ANALĪZE
Mūzika.
Tā ir fizikāla realitāte. Pirmkārt, tā ir ar ausi uztvertas gaisa svārstības, ko izraisījuši īpaši izveidoti vai nejauši radušies priekšmeti. Mūzikas pamatelementi un izteiksmes līdzekļi ir skaņkārta, ritms, metrs, temps, dinamika, tembrs, melodija, harmonija, instrumentācija. Mūzika tiek fiksēta ar nošu raksta palīdzību. Tā var būt diferencēta pēc dažādiem principiem: pēc autorības (tautas un profesionālā mūzika), skaņdarba rakstura, atskaņojuma veida, atskaņotāju sastāva, sintēzes ar literatūru un citiem mākslas veidiem, lietojuma funkcijas, skaņkārtu sistēmas, stiliem un žanriem.
Otrkārt, tā ir mākslas veids, ar kuras palīdzību var ierosināt cilvēkam domas, emocijas, iedarbojoties uz cilvēka psihi ar asociāciju, analoģiju un sinestēziju palīdzību.
Dabā viss vibrē, viss dzied, katra dzīva būtne vibrē, un šīs vibrācijas izplatās kā mūzikas viļņi. Lūk, kādēļ var teikt, ka arī daba ir mūzika. Mūziku var dzirdēt tekošos strautiņos, mutuļojošos avotos, lietus skaņā, kalnu upju dārdoņā, nepārtrauktajā okeānu un jūru kustībā. Mūziku var dzirdēt vēja dvašā, lapu čaukstoņā, putnu čiepstēšanā.
Dabas mūzika cilvēkā modina sajūtas, tā mudina šīs muzikālās sajūtas izpaust ar instrumenta vai dziesmas palīdzību. Tieši ar mūzikas palīdzību cilvēks nodot otram cilvēkam savas jūtas un sajūtas, ar tās palīdzību cilvēks nodod savas skumjas, savus priekus, savu mīlestību un visus savus dziļākos pārdzīvojumus.
Mūzika ir viens no pašiem spēcīgākajiem iedarbības veidiem, daudz spēcīgāks par glezniecību vai deju, tā kā mūzika iedarbojas tieši, momentāni.…