Ilgstošie kāri un nemieri izraisīja tautu postu un nabadzību, bet veicināja arī šo tautu protestu un cīņu: Anglijā – revolūcija, Francijā nostiprinājās absolūta monarhija, Vācija bija sadrumstalota, Spānijā un Itālijā trakoja kontrreformācija / inkvizīcija un jezuītu ordenis. Bet tomēr šis zemēs veidojas augsti attīstītas nacionālās mūzikas kultūra: vadošo nozīmi paturēja Itālija: operas žanri, kas izplatījās visā Eiropā, radās arī oratorija un kantāte. Uz ērģeļu un stīgu instrumentu muzicēšanas prakses pamata intensīvi attīstījās instrumentālā mūzika, tapa orķestra koncerta un kamermūzikas žanri. Vairāk nostiprinājās laicīgās mūzikas valdošā loma, lai gan dažās zemēs, piemēram, Vācijā, baznīcas mūzika vēl saglabāja lielu nozīmi. Šajā periodā attīstījās nošu iespiešana, paplašinājās muzikālā izglītība. Mākslas dzīve kopumā ir stilistiski daudzslāņaina. Tajā spilgtāk iezīmējas trīs galvenie strāvojumi: baroks / no Monteverdi un Lulli līdz pat Baham un Hendelim /, rokoko / franču klavesīnisti Kuperēns, Ramo, daļēji D.Skarlati, L.Bokerīni /, klasicisms / no Ž.Lulli un operas “seria” līdz Glukam, Kerubīni, Haidnam un Mocartam /.…