Liberālisms tiecās atbrīvot sabiedrību no valsts uzraudzības un kontroles sistēmas, kas 18. gs. bija raksturīga Rietumu pasaulei. Tā ievirzi kopsavilkumā izteica slavenais lozungs laissez faire - atstājiet cilvēkus savā ziņā, lieciet viņus mierā ekonomiskajā darbībā, reliģiskajā jomā, domāšanā un kultūrā, visā darbībā, kas ir viņu pašu dzīves piepildījums.
"Katram indivīdam no dabas ir piešķirts personiskais īpašums, ko neviens cits nevar sagrābt vai piesavināties: ikvienam, tā kā viņš ir viņš pats, pieder īpašuma tiesības uz sevi, pretējā gadījumā viņš nevar būt viņš pats, un šai ziņā neviens nevar lolot cerību kādu deprivatizēt, nepasludinot vardarbību un atklātu pretestību dabas pamatprincipiem, kā arī taisnīguma un tiesiskuma valdīšanai cilvēku vidū. Nevar pastāvēt mans un tavs, ja tas tiek noraidīts. Nevienam cilvēkam nav varas pār manām tiesībām un brīvībām, un man nav tās ne pār vienu…” /Ričards Overtons/
Liberālās idejas izplatījās visās izglītotajās un sociāli apzinīgajās iedzīvotāju šķirās, tā ka ar laiku universitāšu lektori un literārie pulciņi, žurnāli un laikraksti palīdzēja radīt nākamās uz reformu orientētās masu kustības un politiskās partijas. …