Mūsdienu politiskās antropoloģijas veidošanās un attīstība 20.gadsimta 40.– 60.gados

Runājot par jēdziena „politika” skaidrojuma ietekmi uz antropoloģijas pētnieciskām metodēm, vispirms, vajadzētu mēģināt skaidrot jēdzienu „politiku”. Tātad, politika ir process, kur politiskās partijas, valdības, parlamentu frakcijas, iedzīvotāji, interešu grupas, nacionālās un starptautiskās institūcijas, uzņēmumi, atsevišķi indivīdi veic kaut kādas politiskas darbības savas varas, ietekmes, ekonomisko vai citu mērķu sasniegšanai. Tātad par politiku var runāt arī saistība ar vienu indivīdu, tomēr nevar aizmirst to, ka politisko procesu sākšanās priekšnosacījums ir sabiedrības sturktūrēšanās.1
Tomēr, atkarība no tā, ka tiek skaidrots jēdziens „politika” ir atkarīgas antropoloģijas pētnieciskās metodes. Tas ir pats par sevi saprotams. Ja tiek pētīta interešu grupa, tad tiek piemērotas vienas pētnieciskās metodes. Ja, piemēram, tiek pētīts parlaments, tad pavisam citas pētnieciskās metodes. Savukārt, ja tiek pētīts indivīds, tad var izmantot ļoti daudz pētniecisko metožu. Būtība tas ir atkarīgs no tā, ko mēs gribam uzzināt no šī indivīda. Ja mēs gribam, lai viņš vispārināti sniegtu savu priekšstatu par politiku un politiskie procesiem un to, ka viņš risinātu noteiktas problēmas, ja viņš atrastos pie varas, tad antropologiem pietiktu tikai ar tādu pētniecisku metodi, ka runāšana aci pret aci (face – to – face).2 Pētīt politiku kopumā nevar, jo tas ir ļoti plašs jēdziens. Tas nozīme, ka antropologi var pētīt tikai politikas vienības, kur zem vienībām var uzskatīt visus jau minētus politiskus aktierus. Jau pētot šo politisko aktieru uzvedību un reakciju uz noteiktiem procesiem un situācijām var runāt par kaut kādu noteiktu politikas posmu un to kādā veidā tiek attīstīta politika.3
Tātad kopuma var pateikt, ka jēdziena „politika” skaidrojums ietekme to, kādas pētnieciskās metodes tiek izmantotas tās pētīšanai. Būtībā šis pētnieciskās metodes ir atkarīgas no tā, kādu politisko vienību antropologs izvēlējas pētīt. …