Brīvība vienmēr ir bijusi cildināta. To var izteikt ar neskaitāmām definīcijām, jo tā sevī ietver neskaitāmus aspektus. Tā arī, katrs indivīds „brīvību” saprot savādāk, un tāpēc katram sava brīvības definīcija liksies vispareizākā. Viena definīcija varētu būt- dzīvošana pēc savas brīvās gribas, ievērojot likumus. Brīvība galvenokārt ir nepieciešama, lai cilvēks varētu būt harmonijā ar sevi. Cilvēkam brīvība tiek atņemta tad, kad viņš tiek piespiests.
Jesaja Berlins piedāvā apskatīt divas politiskās brīvības jēdziena nozīmes, kas ir būtiskas ne tikai cilvēces vēsturē, bet arī tās nākotnē.
1. Negatīvā. Kas atbild uz jautājumu: „Kāda ir tā sfēra, kurā subjektam- indivīdam vai indivīdu grupai- ir ļauts darīt to vai būt tādam, ko darīt vai kāds būt viņš ir spējīgs, ja nepastāv iejaukšanās no citu cilvēku puses? Kad indivīds var būt brīvs?”
2. Pozitīvā. Kas atbild uz jautājumu: „Kas vai kurš ir kontroles vai iejaukšanās avots, kas var likt kādam darīt tieši to, nevis ko citu vai būt tieši tādam, nevis citādam? Kas ir tas, kurš indivīdam neļauj būt brīvam?”
Negatīvās brīvības jēdziens.
Cilvēks ir brīvs tik ilgi, līdz viņam kāds neiztraucē tādam būt. Politiskā brīvība šeit izpaužas tajā areālā, kurā cilvēks savās darbībās var būt citu netraucēts. Tiklīdz, kāds neļauj sasniegt šo mērķi, šīs politiskās brīvības vairs nav. Ja cilvēkam neļauj izpausties šajā areālā, tad viņš nav brīvs; ja cilvēkam šo darbības lauku samazina, tad viņš tiek piespiests. Piespiešana nozīmē kāda cilvēka tīša iejaukšanās cita cilvēka areālā, kurā viņš darbojas, vai būtu darbojies. Galvenais apskatot negatīvās brīvības jēdzienu ir saprast, ka politiskās brīvības trūkums ir tad, kad kāds neļauj darboties savā darbības laukā, nevis pats savas nespējas dēļ tas ir liegts.
…
