Minoritāšu tiesības pieprasa imigrantu grupas, maznodrošinātie iedzīvotāji, rasu grupas un etnoreliģiskas sektas. Minoritāšu tiesības ir neviendabīga kategorija, bet visas iekļauj divas svarīgas pazīmes – tās sastāv no kopīgām individuālu pilsoņtiesību kopīgām civiltiesībām un politiskajām tiesībām, kuras tiek aizsargātas liberālās demokrātijās, kā arī tās tiek pieņemtas kā iecere par atšķirīgu identitāšu atzīšanu un piekāpšanos un kā etnokulturālu grupu vajadzības.1
Filozofiskas diskusijas par minoritāšu tiesībām aktualizējās pēdējo divdesmit gadu laikā. Mūsdienu politikā jautājums par minoritāšu tiesībām izvirzījās politikas teorijas priekšplānā. Tam ir vairāki iemesli, pirmkārt, komunisma sabrukums Austrumeiropā. Arī Rietumu demokrātijās aktivizējās pamatiedzīvotāju negatīvā attieksme pret imigrantiem, it īpaši Francijā, Lielbritānijā, Vācijā un ASV. Minoritāšu tiesības neveido individuālu diskriminācijas formu netaisnīgas privilēģijas, bet gan kompensē netaisnīgus trūkumus, tātad saskan ar taisnīgumu. Minoritāšu tiesības ir svarīgi ievērot, jo ja tiek ignorēta interešu atzīšana, identitāte, valoda un kulturālā piederība, tad daļa iedzīvotāju jūtas vīlušies, pat ja pārējās tiesības kā civilās, politiskās un labklājības tiesības tiek ievērotas un respektētas.…