Dabas rezervāts izveidots, lai saglabātu Latvijai unikālu ainavu un cilvēku darbības maz ietekmētas, vecas platlapju, skujkokoku audzes, kādas Latvijā saglabājušās tikai dažviet upju ielejās un dažās ezeru salās.
2000. gadā LR Saeima pieņēma Moricsalas dabas rezervāta likumu, kas nosaka šīs teritorijas statusu, robežas un funkcionālo zonējumu. Stingrā režīma dabas aizsardzības zonā iekļautas abas salas, bet ūdens akvatorijā ap salām un Luziķērtes līci noteikta regulējamā režīma zona. Moricsalas dabas rezervātu pārvalda Slīteres nacionālā parka administrācija.
Vispilnīgāk izpētīta vecākā rezervāta daļa - Moricsala, kas aizņem tikai 10,1% no rezervāta kopplatības, bet augu valsts bagātības ziņā pamatoti tiek uzskatīta par rezervāta lielāko vērtību.
Moricsalas dabas rezervāta izveidošanu sekmējuši dabas un vēstures pieminekļu aizsardzības un saglabāšanas kustības aktivizēšanās 20. gadsimta sākumā Krievijā un Latvijā. Parādījās pirmie apkopojošie darbi par dabas apstākļiem, vēsturi un saimniecību, raksti un ziņojumi par augu un dzīvnieku sistemātiku un citiem ar Austrumbaltijas dabu saistītiem jautājumiem. Rīgas dabaspētnieku biedrība ar profesoru K.Kupferu priekšgalā ierosināja Moricsalā izveidot dabas rezervātu, kas kalpotu gan dabas aizsardzībai, gan zinātniskiem nolūkiem.…