Mazpilsētas veikals ar garām stiklotām vitrīnām, kurās izkārtoti gaļas produkti, dārzeņi, dažādi pusfabrikāti, piena izstrādājumi, gar sienām plaukti, kuros akurāti izkārtoti pakas ar makaroniem un rīsiem un gar tiem veikli rosās pārdevēja. Iespējams iegādāties pašas nepieciešamākās pārtikas preces, tāpēc klāsts nav plašs, bet šeit regulāri ierodas arī vietējie lauku ļaudis. Sievas ar neparastiem, nāsis kņudinošiem aromātiem, vīri ar tulznainām rokām un čigāni, kas dzīvo tepat aiz stūra, un mēs, trīs jaunieši, kas garāmbraucot nolēmuši iegādāties kādu atspirdzinošu dzērienu. Ieejot veikalā pamanām, ka jāstāv izveidojušajā rindā un jāgaida sava kārta, kad mūs apkalpos, bet māsas draugs atsakās to darīt. Mēs neizpratnē ar māsu prasām viņam, kāpēc viņš nevēlas stāvēt rindā un viņš atbild, ka „aiz čigāna rindā es nevaru stāvēt, kad viņš aizies, tad nāksim”. Mums tas likās nesaprotami, bet viņam nepatīkot čigāni, viņu ādas krāsa, kā tie izskatās, runā, skatās uz viņu, un vispār, ko tādu čigānu veikalā laiž, vēl nozags kaut ko. Čigāns atskatījās un ar savu sejas izteiksmi pauda savu sašutumu un neizpratni, kas pastiprinājās tad, kad māsas draugs skaļi izteica asas piezīmes par viņa izskatu.…