Monodiskās lirikas attīstība sengrieķu literatūrā

Savas dzīves ainas.
Daudzos dzejoļos var redzēt paša autora dzīves ainas - izsūtīšanu trimdā – nostūrī tālā es Trimdinieks esmu /Alkajs/, - darbu meiteņu skolā /Sapfo/, - ģimenes dzīvi – Sapfo raksta par saviem ģimenes locekļiem – brāli un meitu, - novecošanu –
Sirmi ir jau mani vaigi,
Sudrabs atmirdz manos matos,
Mīļā jaunība jau projām,
Arī zobos vecums jūtams,
Un no jaukā dzīves laika
Maz vairs stundu gaidīt varu. /Anakreonts/

Dievi un dzimtene.
Lasot Alkaja, Sapfo un Anakreontu, ir jūtams, ka arī dievi ir klātesoši un piedalās visās cilvēku būšanās un nebūšanās. Te ir gan Afrodīte, mīlas dieviete, gan Bakhs, vīna dievs, gan Erots, Afrodītes dēls, kas saista mīļoto sirdis, gan Zevs un Hēra.
Alkajs raksta arī par savu dzimteni un politiskajām cīņām tajā, par dzimtenes ainavām /Herba, visukrāšņākā no mūsu upēm!/, par mītiem, kas vēl ir dzīvi tautā /Trojas karš, kurš iesākās Helēnas dēļ/.
Monodiskās lirikas pārstāvju dzeja ir aktuāla arī mūsdienās, jo arī šodien cilvēki tieši tāpat mīl un vēlas būt laimīgi, tieši tāpat pārvar dažādas dzīves grūtības un svin dzīvi, tieši tāpat godā savas ģimenes un pārdzīvo par tuvajiem.

…