Luga sākas ar Alsesta un Filanta dialogu, kur atklājas Alsesta egoisms, visas sabiedrības nīšana un vēlme sacelties pret to, taču savam lielajam neapmierinājumam viņš atrod precīzus pamatojums, kas tad viņām licis justies tieši šādi. Filants mēģina pārliecināt, ka visi nemaz nav tik ļauni, bet Alsests nepiekrīt, visus sauc par vulku baru. Viņš salīdzina sevi ar ōstu nelieti, kuru pat cilvēki nepazīst, jo viņam „lokana”mēle un visus spēj apvārdos, un citi vēl; viņam uzsmaida, kaut gan viņš ir liels nelietis – Alsests nosoda tādus! Un nosoda tādēļ arī sabiedrību, jo tā neredz patieso cilvēkā. Filants ir pilnīgi pret Alsesta domāma, un mēģina pārliecināt, lai arī varbūt Alsestam būtu kaut nedaudz taisnība, viens jau nu nevar būt pasaules glābējs; viņš atklājas kā nīkulis, kas labāk klusē, nekā dara kaut ko lietas labā. Saruna aizvirzās līdz mīlestības tēmai, kur Filants izsaka savu sašutumu, kā Alsests varot mīlēt tik nepievilcīgu būtni kā Selimēni, uz ko Alsests atzīst, ka redz šos trūkumus, bet nespēj pretoties tai mīlai, ko pret viņu jūt – pat netikumi šeit ceļā nestājas. Filants gan mēģina mainīt Alsesta domas, mēģina likt viņa prātam saprast, ka labāka izvēle būtu Eliante, Selimēnes māsīca, bet Alsests gudri atbild, ka „prāts nav pavēlnieks mīlas likumam”.
Ierodas Oronts, Selimēnes iecerētājs, un piedāvā Alsestam savu draudzību, ko Alsests sākumā izliekas nedzirdam. Alsests iesaka vienam otru iepazīt labā, lai slēgtu draudzību – par šādu priekšlikumu Oronts vēl vairāk ciena Alsestu. …