Mīts tiek skaidrots kā nosacīts apzīmējums. Senatnē to uztvēra kā patiesību. Mīti kā alegorijas (Izcelsme - sengrieķu allēgoria. Krēts tēls, kurā izteikts abstrakts jēdziens vai ideja, ar ko šo tēlu saista tikai analoģija, piem., sieviete ar aizsietām acīm un svariem rokās — taisnas tiesas alegorija.). Vissenākais mutvārdu daiļrades veids — teika, kurā stāstīts par dieviem, gariem, varoņiem, par pasaules izcelšanos, dabas parādībām, aizvēsturiskiem notikumiem u. tml. Dievus uztvēra kā cilvēkus, kuri bijuši dzīvi un slaveni, tādēļ iecelti dievu kārtā. Mīts ir leģenda. Herodots – vēstures tēvs, kurš uzskatīja, ka dievi ir vēsturiskas personas. Mīti – vēsturisks atspoguļojums. Pirmatnējās sabiedrības mīti cieši saistīti ar rituālu. Mīts ir senākā forma. Sava veida simbolu valoda ar kuras palīdzību senais grieķis interpretēja pasauli, sevi un sabiedrību. Mīti mutvārdu daiļrade.
Ir saglabājušies mitoloģiskie pieminekļi, kuri liecina, ka mitoloģiskā bagātība ir bijusi stabila. („Iliāda un Odiseja”, Aishils, Sofokls, Aristofāna komēdijas u.c.)
Sengrieķu mitoloģijas periodizācija. Pastāvīgi mainīgā mitoloģija, jo tā mainās reizē ar sabiedrību. Ir divi lieli periodi : Pirms klasiskais (Pirms olimpiskais) un Klasiskais (Olimpiskais). Senākais periods jeb Arhaiskais periods. Matrearhālā ģints iekārta, Thoniskais periods – viss, kas atrodas uz zemes ir dzīvs. Jebkurš ķermenis, kurš tiek pielūgts ir fetišs. Senais cilvēks dabu uztver disharmoniski (nesamērīgums, kas raksturīgs šai pasaulei), kā kaut ko briesmīgu. Viss ir dzīvs, kas it kā satur garu – gan akmens, gan strauts u.c.…
