1. Makroekonomikas būtība un priekšmets.
Makroekonomika pēta un izskaidro ekonomisko norišu globālās kopsakarības. Tāpat kā mikroekonomikā arī makroekonomikā centrālie jēdzieni ir pieprasījums un piedāvājums, tomēr šajā gadījumā runa ir nevis par pieprasījuma un piedāvājuma attiecībām atsevišķu preču vai preču grupu tirgos, bet gan par kopējo pieprasījumu un kopējo piedāvājumu vismaz valsts mērogā. Šādi globalizējot pieeju ekonomisko problēmu risinājumos, makroekonomiskās parādībās iezīmējas sava spilgti izteikta priekšmeta specifika: jautājums par ekonomisko izaugsmi un ekonomisko izaugsmi raksturojošo rādītāju sistēmu, inflācija, bezdarbs, ārējie ekonomiskie sakari u.c. Būtisks jautājums makroekonomikā ir jautājums par makroekonomisko līdzsvaru un stabilitāti, kā arī - par valsts realizētās fiskālās un monetārās politikas ietekmi uz makroekonomisko situāciju. Veidojot dažādus modeļus (preču tirgus, naudas tirgus, preču - naudas tirgus apvienoto), makroekonomikas kursā tiks izstrādāti makroekonomiskās analīzes pamati.
1.1 Makroekonomiskie rādītāji.
Galvenie makroekonomiskie rādītāji ir:
1.Ekonomisko izaugsmi (kopprodukciju) raksturojošie IKP (iekšzemes kopprodukts jeb GDP – “gross domestic product”), NKP (nacionālais kopprodukts jeb GNP – “gross national product”), NI (nacionālais ienākums jeb Y – “income”);
2.Inflācija;
3.Bezdarba līmenis;
4.Nacionālo rēķinu sistēmu raksturojošie (“balance of payments”).
Iekšzemes kopprodukts ir gada laikā saražotās kopprodukcijas vērtība (nominālais GDP – vērtību mēra tekošās cenās; reālais GDP – fiksētās jeb bāzes cenās). Jāņem vērā, ka, nosakot GDP, uzskaita, pirmkārt, tikai gala produkciju, otrkārt, kas saistīts ar pirmo, tikai to produkciju, kuras ražošana GDP aprēķināšanas gadā ir pabeigta, bet ne to, kuras ražošana ir uzsākta un turpināsies nākošajos aprēķina gados. Līdz ar to aktuāla kļūst dubultuzskaites problēma.
Parasti tāpēc uzskaita tikai katra ražotāja jaunradīto (jeb pievienoto – “value added”) vērtību. Piemēram, ja firma A savu produkciju par 100Ls pārdod firmai B un firma B, savukārt, turpinot ražošanu, – par 150 Ls firmai C, kura, ražošanu noslēdzot, realizē gala produkciju tiešajam patērētājam par 300Ls, tad jaunradītā vērtība ir 300Ls:
300 = 100 + (150 – 100) + (300 - 150).
Tāda ir pirmās – produkcijas uzskaites metodes, mērot GDP, - būtība.
Aplūkojot 1.zīm. attēloto vienkāršoto cirkulāro plūsmu, kļūst skaidrs, ka vēl iespējamas divas citas – ienākumu un izdevumu uzskaites metodes.
ienākumu metode – jaunradītā vērtība = nodarbinātības kompensācija + rente + procentu ienākumi + kopīgā peļņa;
izdevumu metode – jaunradītā vērtība = C + I + G + (X - M), kur
C – personīgais patēriņš (“consumption”);
I – investīcijas (“investment”);
G – valsts izdevumi (“government expenditure”);
X – eksports;
M – imports.
Atzīmēsim, ka, lietojot ienākumu metodi, lai noteiktu jaunradīto vērtību, tās četrām komponentēm parasti pieskaita arī amortizācijas izdevumus, kuri atrēķināti, fiksējot kopīgo peļņu. Atzīmēsim arī, ka, šādi nosakot jaunradīto vērtību, to iegūstam tekošajās jeb tirgus cenās. Pieskaitot subsīdijas un atņemot netiešos nodokļus (PVN, muitas un licenču maksājumi, akcīzes nodoklis), iegūsim jaunradīto vērtību attiecībā pret ražošanas faktoru izmaksām (GDPf – “GDP at factor cost” pretstatā GDPm – “GDP at market prices”).…
