Jāsāk ar to, ka ekonomikas būtība ir vajadzību apmierināšana, bet pie ierobežotiem resursiem. Līdz ar to mūžīgi būs jautājumi, kā cilvēks var izmantot viņam dotās prioritātes ( prasmes, ēkas, iekārtas, naudu, idejas u.t.t.), lai sasniegtu augstāku dzīves līmeni. Attīstoties valstīm, attīstoties ražošanai, pieaugot iedzīvotāju skaitam, ekonomikas teorijā nācās ieviest jeb izdalīt divus līmeņus : mikroekonomiku un makroekonomiku. Abas ir neatdalāmas un papildina viena otru, tomēr atšķirība ir tāda, ka mikroekonomika ir vērsta uz individuālas saimnieciskas vienības rīcību (firmas, mājsaimniecības), par tajā notiekošajām darbībām. Sākot ar preces vai pakalpojuma izmaksām līdz darbinieku skaitam. Savukārt, makroekonomika ir orientēta uz tautsaimniecību – valsts līmeni, kurā koncentrējas uz lietām kā bezdarbs, inflācija, iekšējais kopprodukts, u.tml.
Resursu nepietiekamība nebūt nenozīmē, ka resursu nav, bet gan to, ka cilvēki vēlas vairāk preču un pakalpojumu , nekā viņi var iegūt. No vienas puses, tas ir muļķīgi, nenovērtēt to, ko konkrētais cilvēks var atļauties, bet no otras – tas rada stimulu strādāt un tiekties pēc vēlamā . Laiki, kad bija jāstāv rindās pēc viena veida desām un viena veida mēteļiem, ir pagājuši, mūsdienās ir milzīgs preču un pakalpojumu piedāvājums, līdz ar to pastāv arī milzīgas izvēles iespējas. Mirklī, kas mēs izdarām savu izvēli, kādam konkrētam „priekšmetam” par labu, mēs radījām izvēles izmaksas, jo uzskatījām, ka izvēlētais „priekšmets” dos mums lielāku labumu .