20. g.s. sākumā tur, kur vecajās ģeogrāfijas kartēs gadsimtiem ilgi bija atrodama Kurzeme (Curlandia) un Vidzeme (Livonija), pēkšņi parādījās jaunas Eiropas zemes apzimējums – Latvija (Latvia, Lettonie). Tas aptvera arī Latgali, kas līdz tam savu identitati vismazak spēja paradīt 1918. gada 18. novembrī Latvijas valst bija pasludināta, taču reāli tā nepastāvēja. Nebija noteiktas valsts teritoriālās robežas, nebija savas armijas. Zeme bija kara izpostīta, rupniecība sagrauta, tauta nogurusi. Latvijā joprojām atradās vācu okupācijas karaspēks, vēl aizvien liela ietekme Latvijā bija lieliniekiem, kuri cerēja atjaunot padomju varu Latvijā. Tādēļ turpmākie gadi bija laiks, kad smagās cīņās bija jāizcīna brīvība un pasaulē Latvija jāapliecina kā valsts. Šis Latvijas attīsības vēstures posms ir bagāts ar daudzām personībām – politiķiem, diplomātiem, domātājiem, kuri ar savu darbību veicinājuši Lavijas valsts veidošanu un nostiprināšanu. Diplomāts Dr. Alfrēds Bīlmanis, pirmais Latvijas ārlietu ministrs Z. Meirovics, daudzi Latvijas Universitātes mācībspēki, zinātnieki (prof. A. Tentelis, pro. I. Endzelīns, u.c.) deva neatsveramu ieguldījumu Latvijas valsts veidošanā kā starptautiski atzītai, politiski patstāvīgai augsti kulturālai valstij. Tā daudzu izcilu personību vidū sevišķi izceļas Miķelis Valters ar savu ilglaicīgo un daudzveidīgo darbību. Mikelis Valters (1874. – 1968.) mūsu valsts vēsturē iegāja kā izcils politiķis, diplomāts, domātajs, pat filozofs, uzņemoties tadus nozīmīgus amatus kā ārkārtējais sūtnis, pilvarotais ministrs, vienlaicīgi nomalē neatstājot arī savu raksnieka talantu. …
